Brēmenes maratons

19. septembrī piedalījos Brēmenes maratonā – nedaudz tam gatavojos, bet kā var redzēt pēc manām skriešanas aktivitātēm –http://runkeeper.com/user/kristapsmors/activity/16337471 – tad trenējos ne pārāk nopietni un treniņu programmu ievēroju par kādiem 50%, jo vasara bija tik forša un karsta, ka daudz interesantāk likās pavadīt laiku nostress.lv – sēžot saulītē un veikojot.

Lai vai kā – maratonam aptuveni mēnesi iepriekš piereģistrējos, trenējoties vienreiz noskrēju 30km – un nolēmu, ka līdz finišam gan jau tikšu. Kad reģistrējos maratonam, bija jānorāda plānotais finiša laiks – precīzi neatceros, kā to aprēķināju, bet ievadīju 4h 50 min. Vēlāk izdomāju, ka optimistiski skatoties, varētu tēmēt uz 4h 30min, lai gan reālāk likās 5h un sliktākajā variantā vajadzētu vismaz iekļauties kontrollaikā un finišēt, kas maratonam ir 6 stundas.

Brēmenē ierados pāris dienas ātrāk – paspēju iepirkties, apskatīt pilsētu, iedzert kādu alu un notestēt Subway, KFC, Starbucks. Ēšana likās padārga, bet drēbes varēja nopirkt pa diezgan labām cenām.

19. septembrī rīts likās daudz aukstāks nekā iepriekš, vienu brīdi apsvēru domu skriet ar džemperi, jo nekāda skriešanas jaka man nebija, bet beigās atstāju to. Sākums un finišs bija vecpilsētā – pirms starta, protams, neliels uztraukums, bet drīz jau tika dots starts devos 42,195km garajā trasē.

Sākumā bija ļoti viegli skriet – centos skriet lēni, pirmie kilometri bija cauri pilsētas centram – ielas bloķētas, apkārt cilvēki, kas atbalsta un sniedz rokas, viss likās ļoti pozitīvi. Pēc 5km sākās parks gar upi, ap 7-8km sāku skriet līdzi vienam džekam ap 40, kas izskatījās jau diezgan pieredzējis un skrēja tādā pašā tempā kā es. Likās, ka viss ir ideāli – jutos labi, ik pa brīdim apdzinu pāris citus skrējējus un dzeršanas punktus sāku izmantot tikai sākot ar 10km.

Brīžiem bija jāskrien pa parkiem, brīžiem pa pilsētu – un visur apkārt bija atbalstītāji, skrējām arī cauri privātmāju rajoniem, tur cilvēki bija iznākuši ārā – daži uzstādījuši savu mūziku, citi pūta taures vai sita bungas, mazi bērni deva high-five. Laiks bija pavēss un vējains, bet priekš skriešanas bija diezgan ok.

Kad tuvāk nāca 15-20km, tad jau sāku just nogurumu, bet joprojām turējos līdzi otram džekam, un kad bija pieveikta puse no distances – tad pēc laika izskatījās, ka 21km pieveicu apmēram 2h 10min, kas bija gandrīz tāds pats ātrums, kā pirms gada skrēju Nordea pusmaratonu (2h 3min) – un priekš maratona tas bija pārāk ātri.

Ap 25km sāku saprast, ka esmu pieļāvis klasisko iesācēju kļūdu – maratona sākumā skrienot pārāk ātri un beigās beidzoties nost. Tad arī jau pie ūdens punktiem apstājos nevis skrēju garām kā iepriekš, pāris vietās arī paņēmu banānus un tālāk nevienam vairāk neskrēju līdzi, pats skrēju savā tempā.

Kādā 27km parkā viens džeks ar mikrofonu baigi uzmundrināja visus, bet man jau sāka palikt vienalga apkārt notiekošais. Ap 29km redzēju vienu skrējēju, kas gulēja uz trotuāra un kuru apkārtējie bija saseguši, kamēr gaidīja palīdzību.

Kad tiku līdz 30km, no vienas puses bija prieks, ka esmu tik daudz noskrējis un pieveicis to pašu distanci, ko savā garākajā treniņā, bet no otras – tikai tad sākās īstās grūtības un tas nozīmēja vēl daudz mocību. Es jau iepriekš biju iedomājies, ka maratons – tas būs skarbi, bet negaidīju, ka būs tik grūti.

Kad skrēju pēdējos 10km, vairākas reizes bija sajūta – ja vēl turpināšu, tad es vairāk nevarēšu ne paskriet, ne arī paiet. Paskrēju, tad gāju, un tā tas atkārtojās vairākas reizes – pēc katra tāda skrējiena liekās, ka es vairāk nevaru – bet distance tāpēc īsāka nepalika, un nācās turpināt.

Domāju par to, ka principā jebkas cits tobrīd būtu daudz foršāk nekā skriet maratonu – pat doma pagulēt turpat uz trotuāra nelikās slikta, vienīgā problēma – man tāpat finišā būtu jānonāk, un ja es apstāšos, man tas īpaši nepalīdzēs. Milzīgs nogurums, izmisums, bezspēks – tā varētu raksturot pēdējos 10km.

Kad bija palikuši 3km, pretī man aizbrauca ātrie – laikam vēl kādam bija palicis slikti. Beigās arī sāku sajust to, cik ārā ir vēss, bet arī tas jau bija vienalga uz lielā noguruma fona. Finišā, protams, vēl saņēmos un ieskrēju. Laiks – 4h 53min.

Un tad notika kas negaidīts – pēc finiša pēkšņi pārņēma liels aizkustinājums un prieks par to, ka finišēju. Kādas 5-10 minūtes nevarēju parunāt, un nāca asaras. Nezinu, vai tās mocības bija tā vērtas, bet nu sajūtas bija ļoti spilgtas.

Vai es vēl kādreiz ko tādu atkārtošu – nezinu, stipri padomāšu. Bet ja kāds tam gatavojas, iesaku to darīt kārtīgi un ievērot treniņu plānu.

16021103-2010swb-1087 16021104-1230 16021105-3enoq

Advertisements

One thought on “Brēmenes maratons”

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s