German Beercamp

Lai dotu aptuvenu nojausmu par to, kas būs lasāms tālāk, sākumā pastāstīšu, kur un kāpēc es vispār esmu iesaistījies. Pirms pāris gadiem man iznāca piedalīties Rotari kluba organizētā nometnē, kas ilga gandrīz 2 nedēļas un notika Dachau’ā, nelielā ciemā, kas atradās savus 20km no Minhenes. Nometnes galvenā doma bija sapulcināt padsmit jauniešus no dažādām valstīm un viņus iepazīstināt ar Dachau’u, Minheni un Vāciju kā tādu. Sīkumos neiedziļināšos, tik pateikšu, ka praktiski viss bija apmaksāts, cilvēki bija forši un tāda uzdzīve man vēl nebija bijusi.

Un kā gadījās, kā nē, nesen uzzināju par līdzīgu iespēju pabūt ārpus Latvijas un saucās tā – brīvprātīgā darba nometne. Lai arī fizisks darbs, kāds lielākoties ir šo nometņu pamatā, mani ne pārāk saista, tomēr, pēc pieredzes spriežot, tāds internacionāls pasākums likās gana vērtīgs, lai par to darbu pārāk neiespringtu, tāpēc pēc www.spic.lv apskates devos uz viņu kantori, lai iepazītos ar viņu piedāvājumu tuvāk.

Doma bija doties uz 2 nometnēm Vācijā – vienu pilsētā, otru kalnos, bet tā kā pieteicos visai vēlu, tad par kalniem Vācijā vajadzēja aizmirst un tāpēc tā vietā ātri kaut ko uzmeklēju Francijā, jo gribējās pabūt ārpus Latvijas vismaz 3-4 nedēļas. Rezultātā iznāca 3 nedēļas Berlīnē, no kurām pirmās divas bija paredzētas pavadīt nometnē, bet trešo – hostelī un tad doties uz 3 nedēļas ilgu nometni Francijas kalnos. Attiecīgi arī sadalīšu savu stāstu 3 daļās – German Beercamp, Meininger Hostel un French Freakcamp. Šis raksts ir par pirmo…

1. diena

Naktī negulēju, jo to veltīju pēdējiem gatavošanās darbiem – kravāju mantas, meklēju informāciju par hosteļiem Berlīnē un, prātojot par transportu, pat veicu izmaiņas lidojumus, jo izrādījās, ka ar easyJet ir ātrāk un divreiz lētāk doties no Berlīnes uz Ženēvu un tad ar vilcienu 2 stundu laikā uz tikšanās vietu Francijā nekā braukt no Berlīnes līdz Parīzei ar nakts vilcienu un no Parīzes uz tikšanās vietu ar vēl vienu vilcienu, kas kopā aizņemtu padsmit stundas 4 stundu vietā.

No rīta tāds pusaizmidzis tiku aizvests līdz Rīgas lidostai, no kurienes ar easyJet lidmašīnu devos Vācijas virzienā. Tā kā šādu transporta līdzekli izmantoju pirmo reizi mūžā, tad pacelšanās likās visnotaļ interesants process un es, protams, nevarēju atturēties no kādas fotogrāfijas uzņemšanas.

Laiks Berlīnē bija vienkārši ideāls – par kādiem 5-10 grādiem siltāks nekā Latvijā, patīkams vējiņš un skaidras debesis. Sekojot informācijas lapas norādījumiem, nokļuvu līdz nometnei pāris stundu laikā un atklāju, ka tur bez manis ir vēl 4 latvieši, kuri tur bija iefiltrējušies, pateicoties kādai draudzenei, kas pati bija palikusi Latvijā.

Diena pagāja iekārtojoties, iepazīstoties ar pārējiem un novērtējot apkārtējo situāciju – tā kā mēs ar Uģi bijā vienīgie tipiņi nometnē, tad mums pienācās atsevišķa 4-vietīga mājiņa, kamēr pārējās 10 sievietes dalīja 3 mājiņas. Bez mājiņām nometnes dalībnieku rīcībā bija vēl atsevišķa ēka ar virtuvi, ēdamistabu un atpūtas istabu, kurā bija radio, visādas spēles un ļoti ērti dīvāni. Savukārt pati kempinga vieta bija blakus ezeram, kur mēs varējām gan peldēties, gan ar laivu vizināties.

Vakarā devāmies padsmit minūšu gājienā uz tuvāko benzīntanku, lai iepirktu kādu alu un tos tad arī tukšojām ezera krastā pie ugunskura bez uguns, kuru neviens pat neiedomājās iekurt. Iespējams tāpēc, ka tobrīd tāpat bija silti un gaisma arī nebija vitāli nepieciešama. Turklāt tā kā mūs izklaidēja otrs tipiņš, kurš būdams grupas “Full House” pārstāvis, tīri labi spēlēja ģitāru un dziedāja, tad vakars izvērsās visnotaļ jautrs.

Tiesa, sākumā pastāvēja arī pāris nopietna rakstura sarunas, īpaši viena starp mani un vienu no krievu meitenēm, kas bija atbraukušas uz Vāciju, jo mācījās par vācu valodas skolotājām. Noskaidroju, ka krievi, tajā skaitā viņa, atbalsta Putina totalitārisma politiku, jo, viņš vēloties ieviest daudz labu lietu, arī demokrātiju. Bet problēma redz slēpjoties tur, ka esot daudzi, kas viņu vēlas gāzt un tāpēc viņš ir spiests varu koncentrēt savās rokās un attiecīgi no demokrātijas nekas labs neiznāk.

Tobrīd likās, ka vienkāršā krievu tauta ir tiktāl pakļauta masu manipulācijai, propagandai un cenzūrai, ka pat par spīti pēdējos gados notikušajām traģēdijām, kurās atklāti parādījās valdības vienaldzība pār saviem iedzīvotājiem, viņi joprojām savus pārstāvjus akli atbalsta, rokot sev arvien dziļākas bedres, no kurām vairs ārā nespēj izrāpties.

2. diena

No rīta atvēru acis un ieraudzīju kādu aizdomīgu personu mājiņas vidū – sākumā domāju, ka mums piebiedrosies kāds jauns iemītnieks, bet pēcāk sapratu, ka tā ir Zane, otra tipiņa draudzene. Kā var noprast, pēc nakts uzdzīves rīts nebija pārāk viegls. Laiks arī bija nedaudz apmācies un smidzināja lietus, bet es ielīdu ezerā, lai nedaudz atsvaidzinātos, pēc tam dušā un tad brokastis, pēc kurām bija paredzēts doties uz jauniešu bezdarba centru, jo tā bija izglītījošā nometnes daļa. Kā nekā nometnes tēma bija izglītība un fiziskais darbs, un šīs iestādes apmeklējums piepildīja pirmo daļu.

Tur pavadījām kādas 2 stundas, lai veidotu viedu diskusiju, bet tā kā neviens nebija tam gatavs, tad pamatā klausījāmies, ko mums stāsta par vācu izglītības sistēmu. Izskatījās, ka tā ir nepamatoti sarežģīta un diezgan nejēdzīga, bet par to jau neviens īpaši neuztraucās, jo bezdarbnieku pabalsti tur varētu būt lielāki nekā vidējā Latvijas alga. Pēc tam devāmies pastaigā pa Berlīnes centru, un pie Checkpoint Charlie, kas ir vēsturiski nozīmīgs Berlīnes mūra kontrolpunkts, nofotogrāfēju tipiņus, kas staipīja apkārt krustus. Interesanti, ka pēc pāris dienām tur vairs nebija ne tikai krusti, bet arī siena, kas ir redzama fotogrāfijā – laikam tur norisinājās aktīvi būvdarbi tāpat kā visapkārt Berlīnē.

Pēc tam atpakaļ uz nometnes vietu, kas ir apmēram 40 minūšu braucienā no centra, jo ar S-Bahn jātiek līdz Berlīnes dienvid-austrum nomalei, kas nozīmē 2 pārsēšanās un tad vēl ar tramvaju jākratās savas 10 min. Nākamajās dienās ar otru Übermensch’u, kā mēs sevi devējām, viedi apcerējām savu apmešanās vietu, spriezdami, ka esam tik dziļi mežā, jo tādus tipiņus, kas tikko no koka nokāpuši, jau pie civilizācijas tuvumā nelaidīs. Bet tagad atceroties, kādos apstākļos man bija jādzīvo Francijā, šis te apgalvojums liekas visai vieglprātīgs.

Kad no tramvaja gājām pa meža taku uz mūsu apmešanās vietu, pamanīju, ka mums aizmugurē seko kāda visai iedegusi sieviete – domāju, ka kāda vietējā, bet kad visi bija iegājuši pa kempinga teritorijas vārtiem un es kā beidzamais taisījos tos vērt ciet, ievēroju, ka viņa arī nāk to virzienā. Iesaistījos dialogā un izrādījās, ka tā ir spāniete, vārdā Maria, kura Berlīnē ieradās jau vakar vakarā, bet pa tumsu nekādīgi nevarēja atrast šo vietu un nomaldījusies līdz izmisumam, pat apsverot iespēju doties atpakaļ uz mājām, beigās paņēma taksi, ar kuru vēl labu brīdi meklēja kādu hosteli, kur palikt. Katrā ziņā interesants, bet arī padārgs pārdzīvojums vēl pirms nometnes sākuma.

Vakarā laiks vēljoprojām bija apmācies, neviens pēc alus negribēja doties, teicās, ka telpās nav forši dzert, bet ārā laiks sūdīgs. Paēdām, nedaudz pagvelzām un visai ātri arī aizgājām gulēt, jo diena bija diezgan nogurdinoša.

3. diena

Pirmā darba diena. Pēc brokastīm ar smilšpapīru bija jātīra saimniecības ēkas logi no vecās krāsas, lai pēcāk tos krāsotu. Uzvilku nēģeru kreklu, kuram otrā pusē ir rakstīts “niggas neēd, niggas nedzer, niggas strādā” un devos cīņā. Kopā kādas 2-3 stundas varbūt sanāca. Paēdām pusdienas un tad jau posāmies uz supermarket’u iepirkt alu.

Visi tika aptaujāti par viņu vēlmēm, ar Uģi paķērām ķerru un ar abām spānietēm devāmies cauri mežam uz veikala pusi, kur nonācām pēc kādam padsmit minūtēm. Es sev paņēmu kādus 10 dažādus vācu aliņus, viņš pasūtītos, spānietes kaut kādos kreisos – ar citrona garšu un pazeminātu stiprumu, un tipinājām atpakaļ. Mums bija 2 ledusskapji, no kuriem vienu atvēlējām alum un pat tad viss tur īsti nesagāja.

Atlikušajā dienas daļā nekur nedevāmies, baudījām saules svelmi, ūdens tuvumu un, protams, alu. Es tiku pie iesaukas “beerman”.

4. diena

Naktī sapņoju par no.id.lv – kaut kāds murgs par to, ka es pētu savus pēdējos rakstus, un redzu, ka tur palielā skaitā pievienoti pret mani visai negatīvi noskaņoti komentāri. Es, protams, uztraucos, bet tad kaut kad arī pamodos un nopriecājos, ka tas bija tikai sapnis. Bet priekiem liels pamats nebija – pirmajā dienās daļā sāpēja acis.

Pieņemu, ka mani piemeklēja tādas kā virtuālās paģiras – gan murgs par no.id.lv, gan arī sāpošās acis dēļ nepierastās attēla atjaunošanās frekvence ārpasaulē, kas nav salīdzināma ar 85Hz monitorā, pie kura nereti pavadu vairāk laika nekā saules gaismā.

Pēc brokastīm visi slaistījās apkārt. Bildē nometnes otrais pārcilvēks.

Pēcpusdienā devāmies kultūras cilvēku izklaidēs. Sadalījāmies 2 grupās un mūsu grupa apskatīja lielāko Berlīnes mūra gabalu, kas vēl ir palicis. Uz tā bija gana daudz graffiti zīmējumi, kā arī visādi interesanti saukļi, kurus es, protams, jau esmu aizmirsis.

Tad šķiet, ka atkal apvienojāmies un devāmies uz nesen uzslieto un visai milzīgo žīdu muzeju, kurā drošības pārbaudes bija tādā pašā līmenī kā lidostās. Pēc tās pārbaudes, kuras laikā man atņēma Šveices nazīti, nododot garderobē somas, kas arī bija obligāts priekšnoteikums, lai tiktu tālāk, es savējo netīšām nometu un saplēsu tur esošos 2 aliņus, par ko pārāk priecīgs nebiju.

Pats muzejs man nelikās neko saistošs, bet gide gan bija līmenī. Tiesa, mēs, pārcilvēki, kuri nometnē aktīvi pielietoja saukli “Arbeit macht frei” (darbs dara brīvu), tāpat tur jutāmies garlaikoti un principā kaut kā negāja pie sirds tas, ka pirmais muzejs, kas mums Vācijā tiek parādīts, ir žīdu un tie, mainījuši lomas, sevi prezentē kā pārcilvēkus.

Vienīgi tornis, kurā ir uzņemtas zemāk redzamās fotogrāfijas, likās tīri interesants ar saviem 3 stūriem, kurus varētu prezentēt kā vietu, kur vāciešiem ielīst ar savu anti-antisemītu politiku. Kā nekā žīdi maksimāli izmanto iepriekšējo paaudžu ciešanas, lai terorizētu pāridarītāju nākamās paaudzes un tikuši ārā no stūrī iespiesto lomas tur tagad cenšas iespiest visus, kas izrāda kaut mazāko pretestību viņu politikai. Un ne uz Vāciju vien tas attiecas, kā lieliski parādīja Kiršteins, kurš dēļ savas nostājas un kritikas bija spiests pamest savu partiju…

Pēcāk vēl tika apmeklēts Pergamonta muzejs, jo ceturtdienās tas redz bija bezmaksas. Sievietes sajūsminājās par arhitektūras lietām, kas tur bija savāktas no antīkām civilizācijām, bet mani, lai arī tur tās lietas izskatījās visai iespaidīgi, tas īpaši nesaistīja. Vakarā tika iedzerts kāds alus, bet nekas nozīmīgs netika darīts, vai arī ir piemirsts.

5. diena

Apmeklējām palielu ēku, kur cīnās Berlīnes politiķi. Arī te tāda pati drošības pārbaude, kāda bija žīdu muzejā un jau atkal man tika atņemts Šveices nazītis. Apkārt mūs veda gids un interesantākā vieta, kas mums tika parādīta, bija kāda siena, kura bija atstāta tieši tāda pati, kāda tā izskatījās pēc kara – labi nodrupusi un ar krievu karavīru atstātajiem parakstiem, kādus tūristi atstāj alās. Pēc tam tikām arī uz jumta, uz kura atrodas milzīgs stikla kupols, pa kura malām varēja tikt līdz tā augšai, no kurienes arī uzņemta zemāk redzamā fotogrāfija.

Pēcāk, protams, no alus es neatturējos un baudot piekto nometnes dienu pietempos visai pamatīgi, kā vēlāk pats novēroju. Ja atmiņa un veiktās piezīmes neviļ, tad norisinājās tas sekojoši – sēdējām vakarā mēs 2 pārcilvēki un otrā spāniete Araitz atpūtas istabā un gvelzām visādās muļķības. Es stāstīju par savām 5 personībām, bet kaut kad apklusu, jo atskārtu, ka lietas sāk dubultoties. Novērtēju situāciju, paskatījos uz biedriem, kuru silueti mainīja savas robežas, lai arī īpaši nekustējās un nolēmu, ka tovakar pietiek dzert un jāiet gulēt, ko arī nekavējos darīt.

6. diena

Diena brīva, ar latviešu sievietēm aizbraucu uz Alexanderplatz, lai ievērtētu, ko tad piedāvā NewYorker. Un jāsaka, ka bode uz goda – pavandījies lupatu klāstā atradu interesantu maiku un vienas īsās bikses, kuras prata novērtēt arī sievietes un tad atlika vien par tām lietām samaksāt. Vēl ātri apskatījām vienu grāmatnīcu, kas taisīja lielu izpārdošanu, bet milzīgā Kaufman apmeklējumu atlikām, jo gribējās tā kā pusdienas paēst un vēlāk bija paredzēts visiem doties uz Love Parade.

Es kā reiz tajā dienā skaitījos atbildīgs virtuvē un man pārī bija korejiete, ar kuru kopā uzklājām brokastu galdu, bet pusdienas atstāju viņas ziņā, kamēr iepirkos centrā.

Kad atgriezāmies, visi jau bija paēduši, bet šis tas bija arī mums atstāts – ne pārāk apetelīgas rīsu bumbiņas, kas izdekorētas ar aizdomīga paskata lietām, vēl aizdomīgāka zupa, bet vismaz tā garšoja tīri labi, lai arī nepierasti, jo tā tomēr bija korejiešu pārtika.

Vakarā devāmies uz pilsētas centru, lai piedalītos Love Parade. Bet tā kā pilsētas augstākajiem sabiedrības slāņiem iepriekšējo gadu Love Parade dēļ šī pasākuma atstātajiem atkritumiem, piemīztajiem parkiem un vispārējām nekārtībām ne pārāk gāja pie sirds, tad šogad tas viss bija smieklīgā mērogā salīdzinot ar to, kas bija pirms tam.

Vēlāk kādā avīzē lasīju, ka tur piedalījās nieka 10 000 cilvēku un viss beidzās plkst. 22, kas manā skatījumā ir klaja ņirgāšanās. Pie Brandenburgas vārtiem, kur visas masas sāka pulcēties, mēs ieradāmies pēc 20 un no turkiem, kas no busa pārdeva alu, iegādājuši šo dziru, metāmies iekšā pūlī. Kamēr tikām līdz lielajai statujai, kas bija otrs galapunkts, jau manījām, ka aparatūra tiek vākta nost un cilvēki ar lēnām izklīst.

Spānietes Araitz un Maria:

Kopējais skats:

Šādas tādas nekārtības:

Es ar pāris vācietēm un otrādi apvilkto, jauniegādāto maiku:

Otrā galapunktā, no kreisās korejiete, spānietes, es, dāniete un apakšā Uģis:

7. diena

Šajā dienā devāmies uz Potsdamu, lai tur veiktu vairāku stundu ilgu pastaigu, kuru beidzām diezgan foršā parkā:

Pēcāk devāmies atpakaļ uz nometni un vakara notikums bija pamatīgs izbrauciens ar laivu, kura laikā apmeklējām divas salas, no kurām pirmā nemaz nebija sala, kā mēs uzzinājām pāris dienas iepriekš, kad mēģinot naktī to apbraukt, mūs abejādās nozīmēs apgaismoja policijas patruļa un smejot teicās, ka apbraukt apkārt mums tajā vietā diez vai izdosies.

To pirmo “salu” bijām nosaukuši par Piss Island, jo tādam mērķim tā arī iepriekš un tagad tika izmantota. Dzērām alu un devāmies tālāk – uz otro salu, kura tiešām arī bija sala. Tur uzturējāmies kādu brīdi – vēl dzērām alu, gvelzām un tad airējām tumsā vēl tālāk. Nonākuši ezera vidū, sapratām, ka daži grib tikt atpakaļ uz nometni un tālāk nekas interesants arī īsti nebija, tāpēc griezāmies otrādi.

Pa ceļam vēl piestājuši krastā, lai nokārtotu vajadzības, līdz nometnei atļāvos airus iedot sievietēm un piebiedroties Uģim otrā laivas galā, lai kopīgi dzerot viņa šņabi un pēdējo alu, varētu pasmiet par feministēm, kuras tagad tika pieliktas pie darba. Viņas, protams, par šādu notikumu pavērsienu nepavisam nebija priecīgas…

Nonākuši krastā un būdami nelielā reibumā, atklājām, ka pēdējās šņabja paliekas ir pazudušas līdz ar pudeli. Sievietes redz nospēra. Nez kā tālākais tā izvērsās, bet kā jau komentāros tika minēts – kāpām mēs kokos, lādējām sievietes pie vienas no viņu mājiņām un protestējot pret netaisnību, negulējām. Kamēr spriedām par revolūciju, pāris sievietes krūmos sēžot, par mums smēja tāpat kā mēs, kad uzzinājām, ka viena no tām pa tualetes logu speciāli kāpa ārā. Ap kādiem 4-5 pieciem palika diezgan auksti – es atnesu savu guļammaisu, bet Uģis segu:

Vēl nedaudz vēlāk tika atstiepts grills, kuru iekurinājām ar Privāto Dzīvi, Rīgas Laiku un pēdējo sērkociņu, kas mums bija pieejams. Ilgi gan prieki nebija, jo kāds kaimiņš pārliecies pār nometnes teritorijas sētu draudēja izsaukt policiju, ja mēs nenodzēsīsim uguni, kurā mēs bijām paspējuši jau nodedzināt gandrīz visas plastmasas pudeles, par kuru pazušanu nākamajā dienā visai pārsteigta bija nometnes vadītāja.

8. diena

Bijām uz kādu dzīvnieku fermu, kas nu nekādīgi nesaistīja. Kā nekā ne jau es no provinces atbraucu uz Berlīni uz vistām un kazām skatīties. Vienīgi viens bārs pa ceļam uz to fermu bija ar labu nosaukumu:

Braucot S-Bahn’ā manīju vienu sev līdzīgu tipiņu:

Tiesa, daudz labāk man patika Einstein izstāde, kurā bija ne tikai daudz info par viņa biogrāfiju un atklājumiem, bet arī labi demonstrēts dažādos veidos to pielietojums. Īpaši man patika audiogids – neliela kastīte ar vienu austiņu, ar kuru staigājot apkārt ekspozīcijām automātiski angļu valodā stāstīja par to lietu, pie kuras es stāvēju. Tāpat arī laba ideja likās telpa, kurā uz 3 sienām tika projicēti dažādi viedi tipiņi, kuri savā starpā diskutēja. Katrā ziņā ar tām pāris stundām, kuras es tur pavadīju, man nepietika un šeit atgriezos vēl citu dienu, lai lietas vairāk izpētītu.

Pēc tam devāmies uz nometni un piedzīvojām otro dienu nometnes laikā, kurā nedzērām, jo pēc negulētas nakts un noslogotas dienas nejutāmies pārāk spēcīgi, bet nu Uģis to arī attiecīgi izmantoja:

9. diena

Šī bija otrā darba diena – vajadzēja krāsot logus un pēc tam man uz muguras uzkrāsoja arī kaut ko citu:

Otrajā dienas daļā ar Spānijas sievietēm un vadītāju devāmies ar laivu uz Berlīni – tāds diezgan utopisks mērķis un varbūt tāpēc to arī nesasniedzām, bet nu savas 4-5 stundas ūdenī pavadījām un pāris vietās arī nopeldējāmies.

10. diena

Bijām uz Kreuzbergas muzeju, kas stāstīja par attiecīgo kvartālu, kur visādi cilvēki ir savākušies, izņemot pašus vāciešus. Avīzē vienā lasīju, ka viņu skolās nav pat neviens bērns ar vecākiem, kas būtu vācieši. Bet nu toties tur bija lēts nets – 0,49 centi stundā, kas LV valūtā varētu būt 35 santīmi par stundu.

Pēc tam viens pats devos uz Beate-Uhse erotikas muzeju, par kuru vienmēr sievietes ķiķināja, kad tā vārdu izdzirdēja. Un dažas no tām vēl sevi par kultūras cilvēkiem sauc, jo mācās šajā virzienā. Pats muzejs gan arī nebija neko interesants un 5. vietu apmeklētāko Berlīnes muzeju sarakstā ieguvis laikam tikai pateicoties Beate-Uhse porno-industrijas pazīstamībai. Labākā tur uzņemtā fotogrāfija:

Tiesa, tajā pašā ēkā, pirmajā stāvā esošais porno-veikals, manu uzmanību saistīja vairāk. Apskatījis visas lietas, īpašu uzmanību pievērsu tādam produktam kā “spāņu mušiņas”. Biju par šo brīnumlīdzekli dzirdējis Latvijā, bet nu toreiz, kā man stāstīja, tas LV nebija pieejams un nekādus pētījumus par to nebiju dzirdējis. Ja kāds vēl nezin, par ko es runāju, tad varu pateikt, ka tas ir koncentrēts šķidrums mazā pudelītē, no kuras sievietei 5-10 pilieni jāiepilina dzēriena glāzē un pēc idejas viņai vajadzētu palikt visai vaļīgai un vulgārai. Ja nebūtu tā cena tik augsta (~17 eiro), varbūt pat būtu notestējis, bet nu šī iespēja jāapsver, kad došos nākamajā braucienā uz Berlīni.

11. diena

Šī bija 3. darba diena, bet tā kā es ar Maria bijām atbildīgi par ēst taisīšanu, tad nēģeru darbs mums gāja secen. Nekur prom arī nedevāmies – tik dzērām alu, peldējāmies un vakarā grillējām. Tiesa, visai nožēlojamā manierē – uz pannas virs ugunskura, jo nebija režģa un baltie cilvēki ideju par iesmiem noraidīja.

12. diena

Šī bija diena, kurā mums bija jākārto mantas, ko gan atlikām uz rītdienu un tā vietā par pēdējām tukšajām pudelēm un piena pakām tikuši pie alus, to nekavējāmies arī iztukšot. Vakarā tika sasniegts zināms reibums, kā rezultātā kāds nēģeris no ledusskapja zaga vāciešu sieviešu gaļu, staigāja apkārt kails un vēlāk pavadīja vairākas stundas aktīvās kustībās pie nēģeru mūzikas līdz visbeidzot uz rīta pusi nolūza dīvānā, kur sagaidīja rītu.

Protams, viss varēja arī pavērsties citādi, ja būtu pievienojies sievietēm, kas spēlēja intelektuālās spēles:

13. diena

Pēdējā diena. Paģiras. Oglīte arī īpaši nelīdzēja. Dienas vidū, kad daudzi nometni jau bija pametuši, par pēdējo nometnes naudu, kas bija palikusi visai daudz, tika pasūtītas picas un kola. Es tiku pie trijām, no kurām vienu arī apēdu, savu 2L koju gan neuzdrošinājos aiztikt tāpat kā grādīgo vīna dzērienu, kuru dabūjām bonusā. Sakrāmēju mantas, palīdzēju sievietēm tīrīt telpas un kopā ar latviešu pārstāvjiem devāmies ar tramvaju uz Grunau, kur šķīrāmies

Komentāri

sviestainis 2005. gada 19. augusts | 21:26
Es domāju, ka vajadzēja Tev vairākos rakstos šito piedzīvojumu sadalīt.
mors 2005. gada 19. augusts | 21:32
nu nez… varbūt varētu trijos, bet tāpat tie būtu šausmīgi gari un tā kā tie ir saistīti savā starpā, gribētu komentārus redzēt vienā vietā. un vispār man ir doma pēc pabeigšanas uztaisīt aptauju, cik cilvēki to visu patiešām arī izlasīja 😀
sviestainis 2005. gada 19. augusts | 23:54
Teikšū godīgi – izlasīju pirmo dienu. Drošvien tālāk ar’ kaut kad šonakt palasīšu. Vispār jauki kaut kur izbraukt ārpus Latvijas. Es gan 6 nedēļas nebūtu izturējis. Tas ir skaidrojams ar to, ka mēdzu gulēt tikai un vienīgi savā gultā.
sumpurnis 2005. gada 20. augusts | 04:15
slinkums visu lasīt 😡
JurKa 2005. gada 20. augusts | 15:53
izlasiiju pashlaik visu, gaidu turpinaajumu! 😀 patika, tikai man kaut kaa liekas, taa alus dzershana ir paaraak piemineeta un ir paaraak par visu apareejo, nekaadu sievieshu, tikai alus, tas nepatika
rudzis 2005. gada 20. augusts | 18:46
Nu vecīt, esmu patiešām ieintriģēts, man jau patīk! Nepacietīgi gaidu turpinājumu. Ar to spānieti kaut kas sanāca? Ja jā, tad Tev derētu iemācīties ātri pateikt kaut ko līdzīgu šim: “No senōr, no he tenido, ningūn tipo de relaciones exteriores con su hija!” 🙂
mors 2005. gada 20. augusts | 21:25
JurKa, nu tas skaidrojams ļoti vienkārši – tā bija Vācija, kur alus ir līmenī un es šīs nedēļas neļāvos sevi ierobežot uz tā patēriņu, kā nekā tās man bija brīvdienas no studijām, darba un interneta. Par sievietēm es vairs necentīšos rakstīt kā to darīju vienā rakstā kaut kad agrāk un vispār – saistībā ar tām šajā campā varētu rakstīt tikai par feminismu :|rudzis, ko tas teksts nozīmē? 🙂
rudzis 2005. gada 20. augusts | 22:48
mors, kaut kā tā: “no sir, i didn’t have foreign relations with you daughter”, tik spāņu mēlē 🙂
she`ka 2005. gada 21. augusts | 10:55
apsolu noteikti kaut kad brīvākā laikā izlasīt 🙂
Xtender 2005. gada 21. augusts | 12:51
xex izlasiju visas dienas , nav nemaz ipashi gari pa paris minutem var izlasit , uz krekla rakstito lugumu kāda sieviete tur izpildija? 😀
chris 2005. gada 21. augusts | 21:41
Forši, gaidu turpinājumu. Un, tiešām, nav nemaz tik ilgi jālasa un arī interesanti ir, tā, ka drukā tik, kas notika tālāk.
r21vo 2005. gada 22. augusts | 14:37
Būtu ar vācietēm futeni uzgriezis, mute vaļā paliktu 😀
fukc 2005. gada 23. augusts | 21:57
yes yes
ubermensch 2005. gada 26. augusts | 17:55
jaaa. bija sievietes, alus, un tad es neatceros…..
aaa un nakts kuru pavadiijam meegjinaadami uzkaapt kokaa un kad tas neizdevaas – guleet uz chiekuriem!
beeboo 2005. gada 29. augusts | 11:44
Njaaa… Man ar novembrii gaida celjojums uz Berliini, Coldplay koncis buus jaaskataas.
rasma 2005. gada 31. augusts | 17:01
Priex, ka fotograafijaas paziistamaas sejas :))
Sviesc 2005. gada 03. septembris | 08:48
Sviesc
Raikons 2005. gada 05. septembris | 22:43
Ceļojums gan nenormāli foršs… man gan tik četras dienas izdevās pabūt projām no LV
sd41045 2005. gada 16. septembris | 17:42
Davai jaunus staastus! Pastaasti, piemeeram, kaa ar savu sievieti iepazinies :).P.S. par spaanju mushaam runaajot – nekaadas iedarbiibas vinjaam nav, es vienreiz pa pjanim 20 piles izshaavu – bez efekta…
Blondais 2005. gada 18. septembris | 20:59
Nu veci sen jau vajadzēja kaut ko pielikt klāt…..šitā tu apmeklētājus nepiesaistīsi.
Mory 2005. gada 19. septembris | 09:23
Lai pa pjaniem buutu kaads efekts vajag Viagru ieshaut, nevis ap Mushaam graapstiities ;)Jaunus staastus gan vajag klaat(i)!
sd41045 2005. gada 19. septembris | 18:49
Viagra normaalam viirietim dara taadu blakusefektu kaa efekta saglabaashanos veel 2 dienas peec lietoshanas, taatad – mokas. Neediet viagru pa pjanim.. :(((
mors 2005. gada 19. septembris | 19:50
ok, solos šodien papildināt kopēju stāstu ar jaunu rakstu, kas stāstīs par manis pavadīto laiku Vācijā pēc nometnes, kad uzdzīvoju hostelī…sd41045, kā Mory saka – spāņu mušiņas tak nav nēģeriem, bet sievietēm 😉 par viagru runājot – varbūt jāņem mazākas devas? 😀 un vispār – cik tev tas prieks/mocības izmaksāja?
sumpurnis 2005. gada 21. septembris | 22:54
atkal tik daudz ko lasīt ka nemaz acis neceļas to darīt D:
Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s