Valda Viedā piedzīvojumi

Būdams fizmats, kas izbauda studenta dzīvi kā kojās, tā arī studentu padomes organizētajos pasākumos, atļaušos pastāstīt par manai sirdij vistuvāko – Fizmatdienu laivu braucienu, kas ilga trīs dienas – no 29. aprīļa līdz 1. maijam un pulcēja ap 170-180 cilvēku.

Jāsaka, ka mana pieredze šajā sfērā ir visai niecīga – biju piedalījies divos laivu braucienos, kuri uz šī te fona ir vienkārši smieklīgi, bet par spīti tam man bija pārliecība, ka šīs trīs dienas ir jāpavada plostā un es gribu būt tā kapteinis.

Viegli negāja ne ar plosta atrašanu, ne arī ar komandas savākšanu – vienu idiņu vecāki nelaida, otru darbs traucēja, bet vēl bars atteicās, kad uzzināja aptuvenās izmaksas. Sievietes jau arī nebija daudz labākas, bet nu šoreiz vismaz tās tik brutāli nepiekāsa, kā viens dzejnieks (lasīt: pidars), vārdā Renārs, kurš līdz pat beidzamajai dienai solīja 4-5 cilvēkus.

Beigās situācija bija tāda, ka no sākotnēji trīs plānotajiem un vēlāk diviem pieteiktajiem plostiem iznāca sakomplektēt vienu 16-vietīgo izstrādājumu. Un tas pats bija tikai ar 2 airiem uz 10 cilvēku komandu, kuras nosaukumu “John Paul II not dead” izdomāja ķīnietis Shmikucis, kurš īstenībā ir nigga nevis ķīnietis, bet nu tas tagad nav no svara.

Pienāca izbraukšanas diena un gandrīz viss bija, trūka tikai pārtika un dzeramais. Svarīgākais, protams, vispirms un tā kopā ar to pašu Shmikuci un vēl vienu niggu, sauktu par Alekseju, devāmies uz vairumtirdzniecības bāzi, kurā nodevām 64 alus pudeles un tikpat arī saņēmām pretī, bet pilnas un ar ~3.50Ls atlaidi, turklāt vēl ņemot vērā tur esošās cenas (Tērvetes alus tur maksāja ~10snt. lētāk nekā Rimi), ietaupījām diezgan labi.

Kad nonācām kojās, laiks vairs tik vien pietika, lai T-bodē iepirktu pārtiku un vienu 0.7, bet ar atlikušajiem peso samaksātu par transportu un dalību pasākumā. Pa to laiku elītie cilvēki jau stopēja, advancētie brauca ar savām mašīnām, bet lielākā daļa, tajā skaitā 80% mūsu komandas līdz ar mani, Valdi Viedo, tās kapteini, ieņēmām vietas divos autobusos, kuri, maigi izsakoties, bija pilni, bet tas jau netraucēja iedzert alu un ar līksmu sirdi lēnā garā kustēt ārā no Rīgas uz Abavas Rumbas pusi.

Promiles auga, sarunas raisījās un es atklāju, ka uz mūsu plosta būs 6 fotoaparāti, par ko es biju visai izbrīnīts, jo sākotnēji šaubījos par to, vai ņemt līdzi savējo, bet nu tā kā bildes gribējās, tad tomēr paķēru. Liela jēga no tā gan nebija, jo trešajā dienā visai negaidīti nokūpēja atmiņas karte līdz ar visām bildēm un otrā rīta interviju, kuras tēma bija: “Kurš nigga pievēma mūsu telti?”.

Bet nesteigšos notikumiem priekšā, pastāstīšu par pirmo vakaru – atbraucām, niggas un sievietes uzslēja teltis, bet es, slaistījos apkārt, jo savējo ar viltu biju atstājis kojās. Kāds pamanījās netālu iekurt ugunskuru un tad no tā necentāmies pārāk attālināties. Desiņas gan necepām, jo tās līdz ar daļu citas pārtikas bija iebāztas manā somā un neviens nigga to dīvainā kārtā neuzoda, bet es par to, protams, biju aizmirsis un kopā ar pārējiem komandas biedriem nodevāmies alus dzeršanai.

Pa vidu vēl sportiskākie un mazāk iereibušie paspēja piedalīties nakts trasē – aptuveni 10 minūšu skrējienā pa mežu ar pāris interesantiem pārbaudījumiem un lieliskām iespēju gan ievelties ūdenī, gan arī tāpat pakrist/kaut ko sasist, bet tas jau to procesu padarīja tikai interesantāku.

Kā nākamajā rītā cilvēki baumoja, tad pāris asprāšiem no cita plosta ar nosaukumu “Dzīvo ātri, mirsti jauns” – Krūziņam un vēl kādam viņa komandas biedram smagākais pārbaudījums gadījās vēlāk, kad viņi pilnīgā tumsā un ne jau tajā skaidrākajā prātā devās pie ūdens rokas mazgāt. Milzīgais vējš kopā ar ļauno gravitācijas spēku viņus pieveica un pēc ievelšanās upē viņu drēbes pa nakti sasala.

Kā jau var noprast, naktī karsti gluži nebija, bet nu rīts tika sagaidīts un pēc brokastīm pusdienlaikā dzīvesprieks atjaunojās un plosts varēja turpināties. Saulīte spīdēja, alus vēl bija un pirmā atrakcija arī – netālu no mums kā no koka nokritis parādījās paliels putns, kam labpatikās doties apgaitā un savas pāris minūtes nodoties ne pārāk konstruktīvam dialogam ar Bocmani, kurš muļķo putnu pamatīgi nolamāja un tādējādi citus labi izklaidēja.

Pēcāk atlika vien piepūst plostu, savākt mantas un uztaisīt karogu, jo nekādu citu komandas atribūtu mums nebija. Paldies niggam, kuram radās viedā doma par 5L pudeli, kuru varētu piepildīt ar pelniem, uzrakstīt uz tās komandas nosaukumu un ar kādu koku piestiprināt pie plosta. Daudz nedomājot, idejas autors Imants ar manu svētību un nelielu palīdzību kaut ko tamlīdzīgu saveidoja un jau pavisam drīz varējām piedalīties pirmajā uzdevumā uz ūdens – slaloma nobraucienā, kurā bija jāizbrauc padsmit vārti, pie tam no dažādām pusēm un ņemot vērā, ka vairākās upes vietās bija krāces, tad azarts bija labs un atrakcija tiešām interesanta.

Pēc tam uz kādu brīdi piestājām krastā, sakārtojām mantas, nedaudz uzkodām, attaisījām pēdējos aliņus un kamēr gaidījām startu 5km orientēšanās posmā, varējām pavērot vienu tipiņu, kurš pilnīgi brīvprātīgā devās pavasara peldē. Jāsaka, ka vēlāk ne viens vien vēl izpeldējās, bet parasti tam par iemeslu bija kritiens pāri bortam, laivas apgāšanās vai plosta/laivas uzplēšana.

Drīz vien dabūju kartiņu, kurā jāatzīmē kontrolpunkti un metāmies cīņā ar nākamo uzdevumu – orientēšanās trase. Kā gadījās, kā nē, bet par spīti niggām, kuri airēja un ar kārtīm grūdās kā nelabie, pēc kādas pusstundas mēs vēljoprojām redzējām vietu, no kuras izbraucām. Tas tobrīd nepavisam neizskatījās daudzsološi, bet tāpēc jau neviens kapteini ūdenī nemeta un, atbalstot savu komandu ar saukli “niggas neēd, nigas nedzer, niggas strādā”, mēs lēni, bet stabili peldējām uz priekšu.

Laiks ritēja, es mīcījos pa mantām un gozējos saulītē, pāris komandas mūs apdzina, pāris apsmēja, bet tikuši līdz pirmajam kontrolpunktam, ar prieku secinājām, ka tās dienas distanci (10km) varētu pieveikt pat pirms tumsas iestāšanās – atlika tik noturēt līdzšinējo ātrumu un nekur neuzplēst plostu.

Ap to laiku es jau biju kapteiņa cienīgā kondīcijā un ar stratēģiju, kas bija vērsta uz laika ekonomiju, vietās, kur varētu būt kontrolpunkti, lecu ārā no plosta jau laicīgi un ja vien kārtējo reizi nebiju dezorientējies, tad caurdūru kontrolkartiņu un pēc tam, skrienot gar krastu līdz plostam, tajā vēlos atpakaļ, tādā veidā atbalstot savu komandu ne tikai ar vispārējas jautrības uzturēšanu un nemitīgām pavēlēm, bet arī ar reālu ieguldījumu pārbaudījumā, kurā, kā vēlāk noskaidrojās, ar niecīgu laika starpību mūs pieveica nieka desmit plosti, bet mēs pamatīgi sakāvām veselus sešus.

Kaut kā tikām līdz pēdējam kontrolpunktam, kas nozīmēja 5km pieveikšanu un atzīmējām to ar gardu konservu maltīti, uzdzerot Mikija brūvētos kokteiļus. Atceros, ka uz mūsu 0.7 bija labs uzraksts “silda miesu un ielīksmo sirdi”, kurš sevi pilnībā attaisnoja. Ap to laiku atcerējāmies arī par Jāņa Pāvila II pelniem, kuri bija mūsu karog-pudelē un pēc tam, kad iedomājāmies, kas notiktu, ja pāris miljoni ticīgo mestos mums pakaļ pa Abavu, nolēmām šķirties no mūsu savdabīgā karoga, to pametot ūdeņos.

Nākamie 5km pagāja nemanot, bet tāpat bija liels prieks vēl gaismā tikt krastā – tas mums patiešām bija izdevies. Ar pāris niggām vēl palēkājām pa plostu, apjūsmojām labo šņabi un tad kaut kā pa krauju līdām ar mantām augšā. Tur tad operatīvi tika uzmeklēts advancētais nigga ar mašīnu un ar viņu devāmies uz vietējo bodi, kur kopā ar Aleksejeva jaunskungu paķērām ap 10x2L alus, zivju konservus un pāris 0.7

Kad atgriezāmies, sāka tumst un tāpēc vajadzēja veikli samest pudeles nesen uzslietajās teltīs. Tiesa, pēc smagā darba ar ambāli pāris ieslodzītos no mūsu telts atbrīvojām un ar 2L aliem devāmies pie ugunskura, pie kura bija iefiltrējušies aizdomīgi daudz cilvēku, ar kuriem tika komunicēts uz nebēdu. Brīžiem jūsmoju par sievietes smaržu, kas sēdēja pa labi, brīžiem runāju ar sievieti, kas sēdēja pa kreisi, un brīžiem brīnījos, kā tas nākas, ka alus, kas tiek padots tālāk, neatnāk atpakaļ. Ja nemaldos, tad kaut ko ēdamu arī dabūju, bet tā kā alus netrūka, tad jautājums par pārtiku tajā brīdī nebija īpaši aktuāls.

Manu bohēmu gan pārtrauca kāds nigga, kurš teicās, ka man, kā tipiņam, kas ir pieteicis savu kandidatūru Gada Fizmatam, jādodas pie elīto cilvēku ugunskura, kur notikšot alus dzeršanas sacensības. No tāda piedāvājuma atteikties būtu pilnīgi amorāli un tāpēc pēc brīža jau laku savu kausu, kuru iztukšoju kaut kādās padsmit sekundēs. Šķiet, ka sliktāk par mani no Gada Fizmata kandidātiem dzēra tikai Krūziņš, kurš, būdams vēl lielākā lopā nekā iepriekšējā vakarā, kad ievēlās ūdenī, dzēra apmēram 2 minūtes un vēl pēc pāris sekundēm savu kuņģa saturu operatīvi iztukšoju pāris metru attālumā. Ātrākais bija Bocmanis, kurš tika galā 3 sekundēs, bet nu savu trešo daļu viņš arī aizlēja garām, savukārt Luckāns savu kausu iztukšoja 5 sekundēs, neko nelaižot zudumā.

Pēc tam tipināju atpakaļ pie ugunskura, kur radās doma par dubļu cīņām. Kāpēc šī gandrīz vai ārprātīgā doma 1. maija naktī, kad visi bija ģērbušies biezās jakās un sildījās pie ugunskuriem, tiešām tika arī realizēta, nemāku teikt. Dārta teica, ka Lauriņa mums par to solīja alu, Imants teica, ka mēs no rīta alu no Lauriņas dabūjām, bet pati Lauriņa visu noliedza un es, godīgi sakot, neko daudz neatceros, tāpēc varu tikai minēt, kas tam bija par iemeslu. Bet nu lēmums, acīmredzot, tika pieņemts un cilvēki uz mūsu priekšnesumu sapulcējās visai ātri un visai kuplā skaitā.

Sākās viss ar kūleņošanu lejā pa krauju un pirmo kritienu ūdenī, kuru es veicu ar veiklu kūleni. Pēc tam tika likta lietā visa mana kaujas māksla pret Shmikuci, kurš bija otrs dubļu cīņu dalībnieks. Mētājāmies ar dubļiem, un šķiet, ka vienā brīdī pat viltīgi apspriedāmies, ka varētu arī pārējiem iedot savu prieciņu dubļu izskatā, bet vai nu mēs tik tālu nevarējām aizmest, vai par to aizmirsām, bet pasīvie skatītāji, kuri par savu klātbūtni lika manīt tikai ar skaļiem smiekliem un nemitīgu fotogrāfēšanu, tā arī netika aplaimoti. Toties mums bija jautri un nebūt ne auksti, tāpēc savs laiciņš pagāja, kamēr izsmēlām savu enerģiju un nolēmām par cīņas beigšanu.

Tiesa, no tālākā es neko daudz vairs neatceros – zinu, ka saģērbos un cilvēki stāsta, ka pēc tam es esot gulējis pie ugunskura, kur viena sieviete pārbaudīja manas rokas un degunu – viens no tiem esot bijis silts, tātad dzīvs. Pēc tam vēl atmiņā ir brīdis, kad sāka līt un tāpēc, daudz nekavējoties, devos uz telts pusi, kurā lieliski izgulējos – nebija ne auksti, ne kā citādi neērti. Laikam jau kā nogūlos, tā atslēdzos – daži baumo, ka es esot uzgūlies kādam virsū un ar mierīgu sirdi tā arī gulējis, bet tas kāds laikam bija spiests telti pamest…

Par spīti visiem nakts notikumiem no rīta jutos vienkārši lieliski, īpaši jau pēc alus iemalkošanas. Rīts bija tiešām labs – saulīte atkal spīdēja un es līdz ar to – visu rītu iznāca par kaut ko pasmiet. Pirmais, kas tika pamanīts – mūsu telts bija pievemta un šā procesa laikā visai smagi bija cietusi ambāļa soma. Smiekli mijās ar interesi par to, kas pie tā vainojams – ar savu fotoaparātu veicu videointerviju un nopratināju Alekseju, kurš, būdams nigga, šķita ļoti aizdomīgs. Savi jautājumi tika uzdoti arī citiem, bet neko daudz mēs nenoskaidrojām un pieļāvām pat iespēju, ka kāds neģēlis varēja pa nakti ievelties mūsu teltī un to pievemt. Varbūt pat cilvēki no tās telts, pār kuru mēs naktī ar Shmikuci pārgājām pāri – to es arī neatceros, bet nu Shmikucis teica, ka cilvēki tajā esot izdevuši kaut kādas skaņas un neizklausījās pārāk priecīgi.

Vēl viens pārsteigums bija tas, ka pa nakti neviens nebija nodedzinājis to lekno kūlu, kas mūs ieskāva no visām pusēm. Atceros, ka plostojot mēs pat taisījām balsošanu par to, vai vajag dedzināt, vai nē, bet galu galā brīnumainā kārtā nekas nosvilināts netika. Ar ambāli vēl apgājām apgaitā pa mūsu nometni, nedaudz pagulēju saulītē pie kraujas, no kuras vakarnakt biju ripojis lejā, un tad, ļaujot citiem rūpēties par mantu savākšanu, vēl pie ugunskura uzgāju zaķi ar makaroniem. Paēdu un atcerējos, ka ar ambāli bijām noslēguši derības – ja no rīta vēl būšot alus (un bija!), tad viņš būs man visu dzīvi parādā (kā nigga viņš jau bija man pusdzīvi parādā), bet ja nebūs alus, tad viņš būs brīvs cilvēks.

Priecājos par savu uzvaru un jau atkal nedaudz iereibis, pamanīju nēģeri Pēteri, kurš joprojām noliedz savu saistību ar niggu ciltskoku, bet nu tas arī nav no svara, galvenais, ka viņam bija lielisks piedāvājums – ja es ņemu uz plosta 3 sievietes, kuras iepriekšējā dienā bija uzplēsušas savu plostu, tad komplektā nāk viens airis. Un tā kā airis tobrīd bija zelta vērts, tad pēc diplomātiskas sarunas ar psiholoģi Ramonu piekritu viņas uzņemt uz sava klāja.

Bet pirms došanās ūdeņos iznāca vēl viena interesanta saruna. Shmikucis pirms brīža bija teicis, ka viņš naktī bija pārgulējis ar mūsu komandas numuriņu – uzvilcis to kā stringus bez maz vai un atklājis to tikai no rīta. Kad es šo te lēnām atstāstīju sievai, kura prasīja, lai atdodot numuriņu un prasīja, kur tas esot, es no smiekliem gandrīz vai uz pusēm plīsu.

Pēcāk gan smiekli vairs nenāca, jo kad viss bija sapakots un plosts varēja turpināties, pār manu komandu nāca lāsts – pāris niggas un pāris sievietes no iepriekšējā komandas sastāva apsvēra iespēju iet ar kājām. Es gan viņus lamāju, bet kad sapratu, ka viņi tiešām varētu izšķirties par šādu soli, izcīnīju savu daļu pudeļu un līdz ar uzticamajiem niggām un trīs jaunajām komandas biedrenēm devāmies uz plosta, uz kura beigās tomēr pievienojās arī pārēji tumsoņi.

Visai drīz tika noskaidrots, ka tikko kā izglābtās sievietes nav gluži ar pliku roku ņemamas – arī viņām bija savas pāris pudeles, bet pie to satura ķērāmies vēlāk. Sākumā vēl priecājos par alu un tikai tad, kad tas vairs nebija nekur atrodams, ķēros pie radikālākām lietām – Mikija jauktajiem kokteiļiem.

Tad iznāca vēl šādi tādi starpgadījumi, starp kuriem viens bija vēsturiski svarīgs. Izlecot kādā saliņā, pēc brīža konstatēju, ka plosts jau ir aizpeldējis tai garām, bet biedri niggas un sievietes nevis airē atpakaļ, bet smej. Savukārt mans slavētājs un dokumentētājs Aleksejs, kurš jau labu brīdi gāja gar krastu un mūs fotogrāfēja, nekautrējās arī uzņemt manu saliņas iezīmēšanas aktu. Pati sala vēlāk tika pasludināta par Nigeristānu un es sevi iecēlu par tās valdnieku.

Nocēla no tās mani divi nākamie plosti, kas bija sakabināti kopā un kuru pārstāvji uzsvaru lika uz pudeļu, ne airu kustināšanas un tāpēc man vajadzēja arī no tā nolekt krastā, lai nepamestu savu ūberteamu likteņa varā. Tipināju ar basām kājām pa visādiem brikšņiem, līdu pāri kokiem, lecu no kraujām, līdz beidzot pietuvojos pie sava plosta, bet damn niggas izmantoja vēl vienu iespēju pasmiet, likdami man, baltajam cilvēkam, teikt: “es esmu nigga” utml. izteikumus, pirms piestāja malā, lai mani godbijīgi savāktu, bet dokumentētājs no otra krasta atkal visu iemūžināja.

Jāpiebilst, ka es, būdams labs kapteinis, atbalstu līdztiesību un tāpēc visas sievietes tika sauktas pavisam vienkārši – sieviete nr.1, sieviete nr.2, utt., un tāpat arī niggas.

Tad atgriežoties pie stāsta – līdz ko sieviete nr1., kura sēdēja man pa kreisi, izvilka Atlantis un sajauca to ar kolu, tā vakar pirktos LB atstāju niggu rokās un vairāk pieturējos pie tā. Kā reiz arī te iznāca interesants starpgadījums – daļa no glāzes vai pudeles satura izlija uz sievietes nr.1. biksēm un es, protams, daudz nedomādams, cīnījos par pēdējām lāsēm, uzsūcot tās no viņas labās kājas. Process visnotaļ interesants un diezgan jautrs, tāpēc vēlāk tas tika atkārtots uz sievietes nr.4, kuru atļaušos nedaudz pacitēt (jo es to neatceros):

tas notika 7day kad bijaam piestaajussi krasta lai kaut ko iekostu,respektiivi killkas ar maizi tad notikas kaut kas pavisam negaiddiits un kaa tu domaa kas .es gaaju uz krastu bec paikas un te peekssnni man pieplanee klaat kaads pavisam aizdomiigs pipinss galiigajaa paalii un knapi tureedamies kaajaas man uzgaazas virsuu.kaaa tu domaa es gar zemi un nespratneedomaaju kas nu buus.shis cilveeks shmiga un vienlaiciigi niga,apkkeras man ap kaaju un saka” arita tevii ir alokhols ja ir es to tuuliit izsuukssu un ko tu domaa vins taa ari dara un bez galiiigajiem aizspriedumiem iegrauzzaas man kaajaa.priecaajies ka tas nebija saapiigi savaadaak nevaru atpildeet vai tu tagaad buutu starp dziivajiem nigaam. taa nu tas biij.

Tā nu mēs plostojām un es līksmoju, kamēr niggas airēja un brīžiem protestēja pret manu nepārtraukto vārīšanos, bet to es īpaši neņēmu vērā un attapos vien brīdī, kad daļa team’a izkāpa ārā un gāja nelielā pastaigā. Es jau nevarēju viņus tā vienkārši laist mežā, tāpēc savu gabaliņu gāju līdzi, bet kad apjautu, ka viņi pilnā nopietnībā nolēmuši turpināt ceļu pa mežu nevis plostā, tad es ar savām joprojām basajām kājām iemetos plostā un visai ātri tajā arī aizmigu.

Kad pamodos, mēs bijām tikuši līdz finišam – 4 cilvēki, no kuriem 2 niggas, viena sieviete un es. Kad man jautāja, kur ir pārēja komanda, atbildēju, ka mežā un sāku viņus lādēt. Biju patiesi dusmīgs un nolēmu, ka nākamgad, kad būs šāds te plosts, es daudz laicīgāk savākšu kopā komandu un no tiešām uzticamiem cilvēkiem nevis niggām, kas var tā vienkārši veikt apvērsumu un sadalīties vairākās grupās.

Pēc brīža uzradās divi no bēgļiem, kuri bija sameklējuši ceļu un pa to atnākuši līdz mums. Tie palīdzēja novākt plostu, bet es tikmēr aizvilkos līdz vietējai kafejnīcai, kurā iegādāju 8 tērvetes aliņus un 5 cīsiņu porcijas. Mantas tika aizstieptas uz busiem, ēdamo un aliņus izdalīju niggām, kuri līdz busiem bija nokļuvuši un devāmies atpakaļceļā, kas bija ne mazāk jautrs par turpceļu.

Cik sapratu, tad tie 3 niggas un 4 sievietes, kas aizgāja mežā, bet neatnāca līdz busiem, bija tikuši līdz tam pašam ceļam un tur tos pirmais buss savākšot. Tātad nebija jāuztraucās pat par nodevējiem, lai gan tobrīd man nebūtu nekas pretī, ja viņu pārgājiens ieilgtu, tā uz stundām piecām.

Pēc tam, kad paēdu un iedzēru, iefiltrējos šaha spēlētāju klubiņā. Sēdēju uz divām sievietēm un spēlēju šahu bez galdiņa un kauliņiem – vienkārši saucot ciparus un burtiņus, attiecīgi divas koordinātes uz šaha galdiņa – no kurienes un uz kurieni es eju. Cīņa bija spraiga, sievietes viltīgas, bet līdz beigām tā arī netikām. Toties līdz Zeļļiem ar busiem gan visai veiksmīgi nonācām. Tiesa, bija jau īsi pirms desmitiem un bija diezgan satumsis, bet tas jau netraucēja vēl ar pāris niggām aizskriet uz T-bodi un par pēdējiem grašiem nopirkt vēl alu.

Pa to laiku es arī biju uzzvanījis tētim, kurš bija tas, ar kura palīdzību man vajadzēja nogādāt plostu atpakaļ nomā, un kad ierados pie busiem – plosts jau bija iekrāmēts mašīnā, bet es – pilnīgi aizlējis viepli stāvēju ar diviem divlitrīgajiem aliem rokās un diviem somā, un visādi mēģināju pārliecināt tēti par to, kāpēc man nebūtu jābrauc līdzi uz to nomu. Pats labākais arguments bija šāds: “Niggas mašīnā nesēž”.

Pamodos un izjutu visu trīs dienu sekas vienā rītā – biju fiziski izsmelts un pilnīgi panīcis, kāju pēdas bija vietām tā saskrāpētas, ka izjutu to uz katra soļa. Ieēst neko nevarēju, knapi pāris ūdens krūzes iztukšoju. Toties nopriecājos, ka mani aizveda mājās, jo ja es vēl tukšotu tos pēdējos alus, tad šis rīts varētu pat pārspēt Jāņu rītu, kas bija drausmīgākais ever.

Bet nu atrados mājās un noklausījies to, cik slikts iespaids par mani ir radies un to, cik netīrs es izskatos, devos ceļā uz savas provinces centru, kur satiku ambāli, kurš pastāstīja pēdējās dienas notikumus no sava skatījuma.

Viņš teica, ka no plosta tie 9 cilvēki esot izkāpuši, jo sapratuši, ka ar tik pilnu plostu līdz galam laicīgi diez vai tikšot un tāpēc atstāja tik cilvēkus, cik airi un savas mantas arī ņēmuši līdzi. Maldījušies pa baisiem mežiem, bet arī pāris reizes atpūtušies un aliņu iedzēruši, tikuši līdz ceļam un tur arī gaidījuši busu savas stundas divas. Pa ceļam visi kopīgi nīduši kapteini, pats ambālis vēl esot pateicis “niggas neēd, niggas nedzer, niggas strādā” un sācis rēkt, bet nu beigās jau bijuši tīri apmierināti ar šo visu pasākumu, kas izvērtās par labu piedzīvojumu.

Ko lai vēl piebilst – uz tādu plostošanu es pat cerējis nebiju un esmu patiesi pateicīgs kā organizatoriem un tiesnešiem, tā arī savas komandas dalībniekiem, bez kuriem kaut ko tādu man piedzīvot nez vai sanāktu. Ar bijīgu skatu lūkojos uz jūsu pusi un ceru nākamgad piedzīvot vēl labāku plostošanu, bet jau zem Nigeristānas karoga.

Savukārt tev, mans mazais nigga, novēlu vai nu iestāties (ja to vēl neesi paspējis) fizmatos, vai starp tiem iefiltrēties un uzturēt labas attiecības, lai varētu ne tikai lasīt šādus te aprakstus un siekaloties, bet arī ar pilnu atdevi šādos te pasākumus piedalīties.

P.S. Vairāk fotogrāfijas ir apskatāmas te: http://fizmati.lv/resursi/

Komentāri

[e`rix] 2005. gada 08. maijs | 20:33
njā.. varens raxts padevies ;] kkad būs jāizlasa..
sieviete nr.1. 2005. gada 08. maijs | 20:54
Brīnos par tik precīzu atreferējumu. Diez vai es Tavā vietā tik daudz atcerētos.
Bet jāpiekrīt ir – pasākums bija super!
JurKa 2005. gada 08. maijs | 22:04
hmm, baigais raksts. a kura ir no taam tava sieva? 😀 taa ar to balto aksesuaaru uz galvas? 😀 plostojiens gan baigais, es arii taa gribu 😀
Laura 2005. gada 08. maijs | 22:11
.. bet ar kapteini gan nākamgad kaut kas nopietnāks jādara, varētu mēģināt neitralizēt pavisam, par cik promilles viņš garām nelaiž..
Turklāt vienpusējais stāstījums likās visai uzjautrinošs..
Ja to ģenerētu viss teams, Tu tik skaisti cauri netiktu! 😉
Varbūt varētu sagatavot kādu materiālu no “niggu” viedokļa – par pasākumu un Tevi.. 🙂
Raikons 2005. gada 08. maijs | 22:16
Tagad tiešām jāsāk apsvērt domu iestātos fizmatos, tik jautrs pasākums! Bet vairāk jau liekas, ka uzvsars tika likts uz dzeršanu nevis plostošanu!
Kirils 2005. gada 08. maijs | 22:31
uzsvars kaa parasti uz dzeshanu jeb plostoshanu.
DatZ 2005. gada 09. maijs | 00:01
Apraxtiic tieshaam interesanti,staastnieka talanc Tev toch ir,bet es laikam negribeetu ar Tevi braukt vienaa plostaa-izklausaas,ka esi baigais patmilis un egoisc.. Un,sorry,ja taa nav! 😛
mors 2005. gada 09. maijs | 00:25
JurKa, mana sieva te redzama nav – viņa startēja citā komandā un tā kā mūsu laulība tika noslēgta kaut kādā Lietuvas baznīcā, lai pasmietu par lielisko iespēju piekopt daudzsievību, tad balstīdamies uz kristīgām vērtībām, tā nav visai nopietna un īsti kopīgu bilžu iz plosta arī nav.Raikons, plostošanu var aplūkot divejādi – kā peldēšanu pa ūdeni un kā “peldēšanu” promilēs. Te tas viss bija apvienots, tāpēc arī iznāca tāds megaplosts 🙂

DatZ, man tā kā nebūtu īsti objektīvi par sevi spriest, vai un kādā mērā es esmu patmīlis un egoists, tāpēc nevaru skaidri atbildēt – ir tā, vai nav. Domāju, ka tas būtu jājautā niggām un sievietēm, kuri plostoja ar mani kopā. Tiesa, nedaudz sevi attaisnot pret tādu spriedumu varu jau tagad – starp plostotājiem daļa jau ir piekritusi piedalīties LU sporta spēlēs komandas “Nigeristāna” sastāvā ar mani kā tās kapteini 😉

DatZ 2005. gada 09. maijs | 07:14
Es jau neapgalvoju,ka Tu taac esi,tikai pec texta taa nedaudz izklausaas (cilveekam,kas Tevi nepazist),taa ka-peace! 😉
sd41045 2005. gada 09. maijs | 11:20
Mors, man ir taads iebildums par nakts orienteeshanos – piedaliijaas nevis neiereibushie, bet visi (“john paul II not dead” team) iznjemot kapteini, kuram tai laikaa teltii bija dariishanas.DatZ, ir vinjsh gan patmiilis gan egoists :]]].
ĒNigga 2005. gada 09. maijs | 13:15
Šajā patiesajā stāstā tika izlaists tikai viens notikums – datoriķu puišu goda aizstāvēšana ko pašaizliedzīgi uzņēmās mūsu kaptienis Valdis Viedais, šajā sakarā pat palaizdams garām manis gatavotās vakariņas. Šeit jāpiebilst jāpiebilst, ka par tām pirmo reizi dzīvē saņēmu uzslavu par manis gatovota ēdiena garšu.
Vēl gribu atstāstīt savus vērojumus par notikumiem 3. dienā, kad notika komandas sadalīšanās. No rīta mūsu komandā tika uzņemtas vēl 3 slaidās būtnes, kuru plosts bija avarējis, gaisā jau vīdēja aizdomas, ka mūsu uzticamais Jean Paul II Not Dead nespēs pārvietot šadu cilvēku daudzumu ar visām mantām. Tajā brīdī tika izteikt priekšlikums daļai komandas doties ar kājām pa krastu un tādejādi atbalstīt plostotājus. Jau izpeldot no nometnes (16 vietīgs plosts + 13 cilvēki + kalns ar mantām + 4 airi ) tapa skaidrs, ka atlikušos 10 km mēs nenopeldēsim 6 stundās, lai paspētu ieņemt vietas brauciena organizētāju sarūpētajos autobusos. Tad nu pēc 4 stundu ūdens kulšanas un nemitīgas plostošanas, tika pieņemts vienpusējs lēmums, ka daļai komandas jāiet kājām, lai plosts neievilktos vēl uz vienu dienu. Arī es biju to cilvēku skaitā, kas atstāja plostu! Gan jau atradīsies, kāds kas nami nosodīs par šādu rīcību, taču plostā bija 4 airi un 13 cilvēki no kuriem uz maiņām airēja, tātad dzina plotu tuvāk mērķim, kādi 5. Pārējie tajā laikā baudīja alu, koteiļus un jaukos dabas skatus.
Varu tikai izteikt atzinību kapteinim, kas par spīti savam jūras vējos rūdītajam raksturam, cienāja visus ar desiņām un alu, un spēja nesalūzt zem komandas spiediena.
mors 2005. gada 09. maijs | 13:39
hehe.. tā jau domāju – ja kāds apgalvos, ka esmu patmīlis un egoists, tad tas noteikti būs mans slavas un neslavas cēlājs – sd41045 😀
kaiteklis 2005. gada 10. maijs | 18:27
neliels labojums – 1. dienas vakarā ūdenī, rokas mazgājot, līdz viduklim ievēlās nedaudz iereibušais gada fizmata kandidāts Krūziņš un vēl viens viņa komandas biedrs, kas nebija Bēta kungs.
Bēta kungs daļēju ievelšanos Abavā atlika līdz 2. dienas pusdienlaikam
mors 2005. gada 10. maijs | 18:39
kaiteklis, paldies. raksts tika attiecīgi izlabots…
she`ka 2005. gada 11. maijs | 11:08
bāc, tik daudz kūlas tajās bildēs un neko neesat nodedzinājuši! kauns!
sd41045 2005. gada 11. maijs | 18:53
Vaina jāliek ir uz sievietēm – viņas balsoja pret, alkoholiskie vīrieši kā viens bija par.
Guut gurt 2005. gada 11. maijs | 23:33
Nezinu kas juus esat un ko juus darat, bet shito sviestu izlasiiju ar interesi.
r21vo 2005. gada 12. maijs | 20:44
“silda miesu un ielīksmo sirdi” – vodka Dimants 😀
datoriste 2005. gada 12. maijs | 22:13
nu bljaaviens, kur nav slinkums shitik daudz sarakstiit………
mors 2005. gada 13. maijs | 00:54
r21vo, aha.. tas tiešām bija Dimants ;)datoriste, čakls es neesmu, bet nu nedaudz apņēmība bija vajadzīga, jo šis raksts līdz ar fotogrāfiju sameklēšanu un apstrādi kopā aizņēma vairāk nekā 10 stundu darba, tā kā vari vēl pašausmināties 😉
datoriste 2005. gada 13. maijs | 16:09
eu, ja tu shitik daudz vari sarakstiit, mosh manaa vietaa bakalauru uzraksiisi? 😉 bet 10h, nu jaa, tev tieshaam apskauzhama apnjeemiiba…….
xXx 2005. gada 15. maijs | 02:05
Moram vajadzetu izsist dazus zobus par paris textiem…
mors 2005. gada 15. maijs | 03:42
xXx, ko tik anonīms un neprecīzs attiecībā pret tiem “pāris tekstiem”? pašam bail palikt bez dažiem zobiem?
Guru25 2005. gada 20. maijs | 05:16
Man patika, asprātīgs apraksts par plostošanu tiešā un pārnestā nozīmē…
Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s