Neliels ieskats manā slimības vēsturē

Tā kā šo vietni lielākoties apmeklē visādi koderi, blogeri un citi no interneta atkarīgi dīvaiņi, tad atļaušos izklāstīt savu neseno pārdzīvojumu ar mērķi jums nedaudz paskalot smadzenes un tādejādi likt domāt par savu veselību vairāk nekā es to līdz šim biju darījis.

Viss sākās 1986. gadā, kad es nācu šajā pasaulē. Pats, protams, šo notikumu neatceros, bet ja var ticēt vecāku stāstītajam, tad viegli tas nebija un varēja arī tā iznākt, ka es no šī apkārt Saulei ceļojošā cirka dotos kur citur tā īsti to pat neapskatījis.

Bet ieradies, tik ātri prom nedevos un tā nu es augu kā prātiņā, tā arī augumā – un lai gan pirmais vienmēr bijis pārāks par otro, par to īpaši nesūdzos. Šad tad mani piemeklēja kāda kaite, pie kā par spīti gaišajai galviņai vainojama parasti bija mana vieglprātība, bet nu nekas vairāk par plaušu karsoni, angīnu, kādu palielāku zilumu, vieglu smadzeņu satricinājumu vai nelielu lūzumu nebija. Lietas, ar kurām vismaz daļēji saskāries ir katrs, tāpēc, manuprāt, nav nopietni uztveramas.

Paralēli visām kaitēm pienāca laiks, kad tiku pie datora savā istabā un miera vairs nebija. Parādījās tik plašas iespējas, ka būtu muļķīgi tās visas neizmantot… Pagāja pāris gadi, tiku pie interneta un attiecīgi pie monitora pavadīto stundu skaits pieauga vēl lielākos tempos.

Atceros, ka bija pat kaut kāda nedēļa vai divas, kad par spīti brīžiem reibstošajai galvai, no savas vietas atrāvos tikai tad, kad vajadzēja doties uz WC vai kaut ko uzēst. Vecāki, protams, manīja, ka es diezgan daudz laika pavadu pie sava galda ar ieslēgtu datoru un tāpēc daudz arī darīja, lai mani pievērstu citām lietām un lika nodarboties ar kaut kādām fiziskām aktivitātēm, bet nekas labs no tā nekad neiznāca. Pats jau arī šad tad mīlu kustēties ar riteni, sniega dēli vai pat kādu piedalos kādā sporta spēlē, bet tas notiek diezgan neregulāri un neko lielu artavu manas fiziskās kondīcijas uzlabošanai nav devis.

Turpinot par tām galvu reibinošajām pāris nedēļām – tad tas likās anomāli pat man, bet ar laiku vecāki vairs tā netirdīja un tagad tas ir kļuvis par ikdienu ar nelielu atšķirību – galva vairs nereibst un laiks tiek izmantots nedaudz efektīvāk.

Nav jau tā, ka dators ir ļaunuma iemiesojums, kas mani pilnīgi pakļāvis – ja ir kāda iespēja tīri interesanti pavadīt laiku citādi, tad tas tiek darīts, bet tāpat vismaz trešā-ceturtā daļa dzīves paiet blenžot 17 collu ekrānā. Ir jau arī savi labumi – dēļ savas aizraušanās veidot web-lapas un vispār šajos gados iegūtajām zināšanām šad tad iznāk nopelnīt kādu grasi, tāpat arī pašam tas viss lieti noder.

Bet ko dod tas viss, ja veselība ir atstāta novārtā? Nesen gadījās izjust sāpes, kas diezgan stipri ierobežoja manas spējas pārvietoties patstāvīgi un pēc attiecīgām pārbaudēm tapa skaidrs, ka man ārpus plaušām rodas gaisa burbulīši, kuriem palielinoties, tiek saspiestas plaušas un līdz ar to man ir grūtāk elpot un sāpīgāk kustēties. Sasniedzot zināmu lielumu, tie pārsprāgst un tad atkal uz kādu brīdi viss kārtībā.

Un tāpēc, ka to tā ilgstoši nevar atstāt, tad tika nolemts, ka vajag taisīt operāciju un no tiem burbuļiem atbrīvoties un tā kā tie tā pamatīgāk bija apsēduši kreiso plaušu, tad tā arī tika izvēlēta pirmā un labā plauša pagaidām pataupīta.

Lēmums diezgan nopietns un tāpēc radās jautājums, kas tad īsti tam ir par iemeslu. Izrādījās, ka to īsti noteikt nevar un iespējami ir vairāki varianti, no kuriem atceros šos:

*smēķēšana
*plaušu slimības
*iedzimts
*starojumi (rentgeni)
*neveselīgs dzīvesveids

No nosauktā man varētu sakombinēt visus punktus, izņemot trešo un smēķēšanu ņemot vērā kā pasīvo, kas arī nodara savu kaitējumu.

Tā kā anesteziologi streikoja un īstas kārtības nebija, tad par precīzu laiku vienošanās netika noslēgta un kādu nedēļu-divas vajadzēja pagaidīt. Skaidrs tiktāl bija tas, ka operācija varēja notikt divos veidos – ar špricveidīgām ierīcēm vajadzīgajās vietās caurdurot plaušas, bet ja ar to nav līdzēts, tad arī griežot.

Manā gadījumā ar pirmo metodi tika atklāts, ka tie burbuļi ir daudz mazāki nekā pirms tam ar speciālu aparatūru konstatēti, bet ar otro metodi drošības dēļ tomēr mani uzšķērda un nogrieza virskārtu, lai nepieļautu to burbuļu otrreizēju rašanos, ja nu gadījumā kāds paliktu neskarts un es nebūtu no tiem 7%, kuriem pēc šādas operācijas vēlāk tādi atkal rodas.

Pamodies no narkozes joprojām biju tās iespaidā un aplikts ar visādām ierīcēm un pie sāna piestiprinātām divām trubām gulēju diezgan ilgi, ik pa brīdim norijot māmiņas pasniegto ūdeni. Viss vēl bija ļoti pieņemams līdz brīdim, kad nācās piecelties, jo vajadzēja no organisma izvadīt pēc operācijas uzņemto ūdeni.

Piecelties sēdus bija ne tikai grūti (vajadzēja izmantot pie gultas piesietas kāpnītes, lai ar labo roku vilktos augšā), bet arī pamatīgi sāpīgi. Īpaši asas izjūtas piedeva tās caurules, kas bija savienotas ar iekšām un tādejādi no turienes speciālā traukā ikdienas pārvietojās nedaudz recekļaina un asiņaina masa. Ticis augšā, nonācu pie nākamā uzdevuma – dabisko vajadzību nokārtošanai vajadzēja izmantot tā saucamo “pīli” – plastmasas veidojumu, kuru ar drebošām kājām turpat pie gultas vien piepildīju.

Pēc tam, protams, atkal gultā gulēt un gulēju es daudz… Pirmās piecas dienas vismaz 23h/d. Atlikušais laiks tika izmantots, lai aizietu uz WC (otrajā dienā no “pīles” sniegtajiem pakalpojumiem es atteicos) un uzņemtu kaut kādu pārtiku. Celšanās no gultas bija tik sāpīga, ka katrs mēģinājums tika rūpīgi apsvērts un tāpat tas bija grūti izdarāms ar visu vēlēšanos – roka vienkārši necēlās, lai sevi atkal mocītu.

Skaidrs, ka sāpju slieksnis katram ir savs un varu teikt, ka pirms tam nebiju lielā sajūsmā par špricēm un īpaši vēnas izmantošanu tādam nolūkam, bet šeit jau kopš pirmās dienas tās bija pilnīgi vienaldzīgas, neskatoties uz to, ka vienā rokā bija katetrs, bet vēnas tāpat tika katru dienu aiztiktas un pretsāpju zāles es saņēmu gan pēcpusē, gan abu kāju stilbos, no kuriem kreisais tagad ir nedaudz pazils un izskatās diezgan sacaurumots.

Ejot dienām, zāles dabūju arvien mazāk. Naktīs vairs negulēju, jo sāpes nerimstošas, mugura slapja un turklāt uz tās nekad nebiju radis gulēt, bet tagad tas citādāk nebija iespējams. Miega zāles kombinējot ar pretsāpju šprici palīdzēja iemigt varbūt pāris stundas. Prāts kļuva arvien skaidrāks un izmisums arvien lielāks. Vienā vakarā uz apmēram pusstundu pat iestājās tāds kā vājuma mirklis – bezcerīgs stāvoklis, kurā izmisums pārņem savā varā un bezpalīdzība tiktāl traucē, ka liekas – vajadzētu to visu pārtraukt, jo ilgāk nevar izturēt. Līdz ar to domājams, ka ir ne tikai tāda lieta kā sāpju slieksnis, bet arī kaut kāds rādītājs, kas nosaka – cik ilgi tad cilvēks var tā ciest bez sekām. Pakāries jau nebūtu, bet nu iekšēji kaut kas salūztu.

Tā kā es uz kājām tiku salīdzinoši ātri – pēc 6 dienām tiku atbrīvots no tām trubām, kas man sagādāja vislielākās mocības, bet vēl pēc 2 dienām vispār pametu to iestādi, lai dotos mājās, tad izturēju to visu bez liekām traumām. Varbūt izklausos pēc pamatīga āksta, bet nezinu, ko iesāktu, ja nāktos tur palikt tik ilgi kā vienam palātas biedram, kurš tur tika dienu vēlāk par mani, bet vēl šodien ar viņu sasveicinājos, kad biju līdz tai nodaļai aizgājis, lai man noņemtu šuves. Viņš gan ir jau tipiņš gados un droši vien, ka pārdzīvojis ne to vien, jo teicās arī, ka otrajā pasaules kara laikā kaut ko apsargājis.

Par sabiedrību runājot – īstenība visi, kas tur apgrozījās, bija vismaz divas-trīs reizes vecāki par mani – no tiem viens, kurš jau kā 20 gadus dzīvo viens diezgan nošķirts no civilizācijas kaut kur pie Daugavpils. Rīgā viņš bija bijis vienu reizi, to pašu kaut kad jaunībā kādā ekskursijā. Vēl interesants bija tipiņš, kas gulēja blakus gultā – vienreiz apmēram 3-4 no rīta piecēlās un pilnīgā tumsā uzlika vārīties tējkannu, pamatojot to ar vārdiem “eeh.. joka pēc jāuztaisa tēja”.

Savā ziņā pārsteidza arī viena māsiņa, kura, būdama nedaudz nervoza, mīlēja māsu istabā aizdegt svecīti un pēc tā, kā tā dūmo, noteikt to, cik slikti vai labi cilvēki tur nāk iekšā. Viena sieviete, kurai vajadzēja vēnā ielaist kaut kādas zāles, tajā laikā, kad tās viņas vēnas tika pētītas, jautāja – vai varēs iedurt un uz to māsiņa nedaudz uzbrūkošā tonī viņu norāja ar apmēram šādiem vārdiem: “nesūtiet man virsū negatīvo enerģiju, kā būs – būs”. Vēlāk arī pēc vēnām un brīnumainās svecītes konstatēja, ka redz tieši šī sieviete bijusi ļoti ļauna. Interesanta metodika…

Bet tas vēl nav nekas uz tā fona, kas notika vēlāk. Tā nu ir sagadījies, ka dziedniekiem un tāda tipa darboņiem neticu un ne gluži bez pamata, jo ar pāris tādiem ākstiem ir nācies saskarties un esmu pārliecināts, ka vairākums no šiem it kā pārcilvēkiem nepārvalda neko citu kā spēju pārliecināt garā vājus cilvēkus. Varbūt nedaudz komiski, bet vecmāmiņa no provinces kā reiz ar tādām lietām nodarbojās un tā kā viņa šo to var paskaidrot, tad par to klaji nesmeju, bet pilnīgi nopietni arī neuztveru, jo prāts kaut kā atsakās ticēt tādiem brīnumiem, kurus pats neesmu piedzīvojis.

Kamēr nīkuļoju savā gultā, vairs neatšķirdams vienu dienu no otras, pie manis atbrauca arī šī vecmāmiņa, jo kā nekā arī viņai savi uztraukumi un kā reiz viņa tajās dienās pabija galvaspilsētā. Bet pirms devās pie manis, viņa vēl apmeklēja kādu citu brīnumdari, no kura dabūja ūbertabletes taisītas no dabiskiem produktiem. Šis ne tikai iedeva šīs zāles, kas palīdz turpat vai pie jebkuras kaites, bet arī šo to pastāstīja par mani, lai gan nekad nav mani pat redzējis. Teica, ka ar tām plaušām man tas ir no grūtajām dzemdībām, bet ka tas neesot gluži viss – man redz vēl esot arī atsists astes kauls. Un ja tieši pirmo daļu zināja un iespējams par to runāja vecmāmiņa, tad par pirms apmēram pusotra gada atsisto astes kaulu, kas man par to šad tad atgādina, nezināja neviens. Un tas, godīgi sakot, mani nedaudz pārsteidza un gandrīz vai jādomā, ka pilnīgas muļķības viņi visi acīmredzot negvelž. Protams, vairāk padomājot, var to uzskatīt par to pašu spēju pārliecināt, jo kurš gan nav nolicies uz pakaļas, bet vai tas ir arī šajā gadījumā, kas to lai zin…

Lai vai kā, tagad esmu brīvībā, bet tāpēc ne uzreiz tikpat brīvs kustībās. Ja pirmajās dienās nevarēju dziļi paelpot vai kaut degunu izšņaukt, kur nu vēl nošķaudīties, tad tagad sāpes var sagādāt arī laba pasmiešana. Burtiski iznāk tā, ka es smejos, vēderu turēdams. Bet tie vēl tādi sīkumi – skarbi bija tas, ka es naktīs nevarēju pagulēt un dienās, lai vai cik silta bija istaba un kā es saģērbies, man bija auksti un brīžiem pat drebēju. Tagad gan jau esmu puslīdz pieradis pie gulēšanas uz muguras un iznāk jau kādas 5 stundas pagulēt, tā kā vismaz ar to esmu ticis galā. Bet vēl priekšā ir tāda lieta, ka divus mēnešus nedrīkstu dzert alu, apmēram pusgads paies, kamēr varēšu tā kustēties kā pirms tam, tā kā ierobežojumi diezgan smagi. Ak jā – un vēl ik rīta staipīšanās vingrinājumi arī ne pārāk iet pie sirds.

Ja tas viss jau varētu izklausīties diezgan “forši”, tad garantēju, ka to piedzīvot ir vēl n-tās reizes “foršāk”, tā kā šad tad der padomāt arī ar galvu un īpaši par savu veselību, jo bez tās nu nekādīgi…

Komentāri

micro 01.12.2004 / 01:11:58

Portams, par veselībi IR jādomā, bet šajā gadijumā Tu pie šī nejaukā atgadijuma neesi vainīgs, ja nu vienīgi atsitot astes kaulu. Skumji un bēdīgi. Jāatdzīstas, ka arī es gandrīz nedabūju iespēju pabūt uz šīs pasaules, jo arī dzīmdībās kaut kas nebija kārtībā. Zinu, ka man tika pārlietas asinis, gulēju ilgi un dikti inkubātorā un vēl sazin kas. To es uzināju tikai pirms gada un tas man bija diezgan liels trieciens. Arī slimnīca man nav sveša lieta. Esmu tur pabijis arī ar diezgan bīstabu slimību kā “Ostemilīts”, jeb latviešu valodā sakot, kaula smadzeņu iekaisums/strutošana. Protams tika izdarīta smaga operācija un vēl viskas cits. Cik tur trūka un es tagad nevis sēdētu dator-krēslā, bet gan invalīda ratiņos. Vairkāk kā pusgadu lecu uz kruķiem un vēl tad nebija skaidrs, vai kādreiz varešu vēl skriet vai pat staigāt. Kauls ar šādu iekaisumu paliek kā biezpiens nu pie mazākā trieciena(pat triecienu nevaidzēj, pielikot stingrāk pie zemes) kauls varēja sairt kā smiltis un kā zinām smiltis vairāk kopā nesalipinās. BIju arī pie dziedniekiem un kā vinu no iemesliem nosauca: “mēģinājums smēķēt un cilvēks kas to deva mēģināt”. Bet paldies dievam tagad jau ir pagājuši divi gadi un viss ir kārtībā, pat lēkāju ar bmx. Tad vēl esmu gulējis ilgi slimnīcā ar limfmezglu iekaisumu. Kur man tika veikta operācija. Respektīvi, grieza zem zoda un tur darijās kaut ko. Tagad vēl pa laikam iesāpas pazode. Smadzeņu satracinājumi tādās formās, ka jāguļ sminīcā. Ar laustu pēdu, bet tas bija nesen, jeb pāris dienas pirms septembra. Lecot tukuma mežos ar ixu salauzu pēdu. Negulēju ilgi, bet tomēr. Lecu atkal ar krukjiem. Jau divus 1. septembrus biju ar krukjiem. Tākā krukji arī nav sveša lieta. Smagi ir gājis un sazin kas vēl gaida priekšā. Veselojies mors…


koko 01.12.2004 / 09:01:27

Nu traki jau tev… Es slimnīcā (slimnieka lomā) esmu bijis tikai divas reizes – abas kirurgiskajā nodaļā. Pirmo reizi kāda 1,5-2gadu vecūmā salauzu roku (spirālveida lūzums – iebāzu centrifūgā), otrreiz, kad sunīts sakoda un potēja mani vēderā pret trakumsērgu – tā, ka man ir paveicies…

Nu un pareizi ir, ka jānodarbojas ar sportu… Man, piemēram, sēžot pie daķa un strādājot, gribās vienmēr izkustēties un vismaz vienreiz nedēļā es to izdaru!


Aleena__ 01.12.2004 / 16:01:32

Izklausās tiešām šausmīgi. Jāsāk, laikam, domāt par savu veselību, kaut kā negribās kaut ko tamlīdzīgu pieredzēt…


slicer 01.12.2004 / 16:15:50

Pabraukājies vasarā ar riteni, aizbrauc papeldies, ziemā kaut vai papikojies. Un galvenais, veseļojies!


Man ar darbs saistīts ar (dažreiz liekas tizlajiem) PC. Caurām dienām sēdošs darbs, kas nomāc. Tāpēc jācenšas atrast kāds brīvais laiks, lai pakustētos.

Peace!

Un kā iepriekš cita raksta komentāros viens teica: “Let tha powah be with ya!”


binary 02.12.2004 / 23:10:49

Njā.. Trakums gan tev, gan micro, gan arī daudziem citiem.. Neapskaužu cilvēciņus, kam tā iet.

Man gan laikam vajadzētu sākt priecāties, ka man visas tās lietas ir gājušas garām (ja nu vienīgi neskaita to, ka esmu “dabas kļūda” – sencīši bija plānojuši, ka manis nebūs, bet nu….). Ne kauli lauzti, ne smadzeņu satricinājumi, … Tik žēl, ka veselības problēmas nav vienīgās eksistējošās problēmas..

Nu ko lai saka – sargi sevi un ja vari – arī citus!


krizdabz 06.12.2004 / 02:21:08

Mjā…skarbi…Visi mēs zinam, ka slimot ir nepatīkami un, ka daudz vienkāršāk ir tak pasportot un tādējādi uzlabot savu veselību, bet…cik no mums tā dara?Nedomāju, ka daudzi…Es neesmu izņēmums…Daudz laika sanāk pavadīt pie pc, pat pārāk daudz, taču par to aizdomāties sanāk tikai tad, kad esu slims…Taču tas neko manā dzīvē nemaina, bet slikti. Vai tiešām ir jānotiek kkam nopietnam, lai es par savu veselību domātu nopietnāk? Negribētos gan…

Tad nu te cilvēki bija padalījušies ar savām “sāpēm”. Hmm, nu par mani runājot, tad tā īsti slimnīcā esu bijis tikai vienreiz savā dzīvē un tas bija bērnībā, kad biju tā diezgan nopietni apaukstējies. Nav man bijuši arī nekādi lūzumi vai kas tāds tā, ka varu sevi par lucky boy uzskatīt. Vienīgais, kas tāds diezgan nopietns ar manu veselību ir, ka kkad bērnībā nostiepos no ķebļa un apdauzīju galvu – sāka veidoties audzējs, veda pie visādiem dakteriem un gribēja pat operēt laukā, taču tomēr apdomājās un tā neizdarīja. Dzīvs esu, taču tagad man jebkura nopietnāka galvas trauma var kļūt par pēdējo…Diezgan sūdīgi dzīvot, kad ko tādu apzinies…
OK, cik nu par slikto. Ir taču jāpriecājas par to, kas ir…Kaut vai par to, ka esam dzīvi…Lai veicas jums visiem, lai veicas man…


Lindcha 22.12.2004 / 15:24:59

eu, es lasu un domāju, vai maz biju pelnījusi to A līmeni latv.val???

turies, vecīt, gan viss būs OK!!!!
jjjā gan, vispirms vajag “apdomāt” to gala rezultātu, bet visādi citādi tavām “izprecām” nav tīri ne vainas:P
:)))))


rns 11.01.2005 / 19:25:40

Nu es itkā esu piedzīwojis to pašu,bet es 24h pat sēdus gultā apsēsties newarēju,tapéc péc 5h ciešanām gulus,ņēmu pīli un 1,5l pa 2reizēm atlēju…Supra

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s