Neveiksmīgās attiecības

Gribu pastāstīt par lietu, kas manu dzīvi padara tīri interesantu – ne pārāk veiksmīgām un katrā ziņā neko stabilām attiecībām ar pretējā dzimuma pārstāvēm. Nemelošu, ja teikšu, ka jau kopš brīža, kad radās pastiprināta interese par šīm būtnēm, radās arī problēmas attiecībā pret viņām…

Pirmā aizraušanās bija ar ļoti simpātisku un visādi citādi jauku meiteni, kura man vēl tagad liek domāt par sevi. Bet tad, pirms pāris gadiem, bija tikko kā atklāta plostošanas sezona un tā kā viens kodiens sekoja otram, tad nekāda lielā domāšana neiznāca, jo priorioritātes bija visai primitīvas: pudele vienā rokā un meitene pie otras. Un tagad skaidrs, ka nekas labs tur iznākt nevarēja… Sākās tas skolas Ziemassvētku ballē un turpinājās ar pāris tikšanām vidē, kurā dominēja alkohols, kas nebija tā labākā sēkla nopietnām attiecībām. Kaut kad kontakts pārtrūka, pēc kā sekoja savstarpēja ignorance. Un pirms kāda pusgada, kad savā prātā biju viņu gandrīz vai idealizējis un atskārtis, cik daudz man viņa nozīmē, nejauši sākās sarakste ar meiliem, kurā apmainījāmies ar savām domām. Biju pat cerējis, ka kaut kas varētu sanākt, bet, acīmredzot, savu iespēju biju palaidis garām, jo tad, kad viņa bija manī ieķērusies, pār mani valdīja promiles, bet tagad, kad es biju viņas pārņemts, tad viņā nekādas simpātijas pret mani vairs nebija. Pāris reizes pēc manas iniciatīvas pat tikāmies, kā rezultātā mani ideāli nedaudz noplaka, bet toties iznāca daudz ko par viņu uzzināt un nedaudz iepazīt, kas man radīja vēlmi redzētu viņu biežāk un sev tuvāk… Bet tā kā es esmu tikai puse no pāra un viņa nav ieinteresēta veidot otru, tad nākas viņu pārkārtot no plauktiņa ‘potenciālā draudzene’ uz ‘laba paziņa’ un meklēt citu būtni, ar ko aizpildīt pirmo.

Nākamā meitene, kura ir pieminēšanas vērta, tika pamanīta Jāņos. Svinēti šie latviskie svētki tika pilsētā, kas atrodas ~55km no manas dzīvesvietas. Devāmies tur 4 personas, kuras bija visnotaļ labā noskaņojumā – līdzīgi kā milzīgais ļautiņu pūlis, kas cirkulēja apkārt. Bija koncerts, palieli ugunskuri, labi daudz alus… un viņa, kuru kā ieraudzīju, tā arī negribēju izlaist no acīm. Pārmijām pāris vārdus, devāmies nelielā pastaigā gar Daugavu un vakara/nakts gaitā paralēli visam turpinājām patērēt alu, bet lielākoties izklaidējām viens otru citādāk un jāsaka, ka līdz pat šim brīdim tāda saskaņa man vēl nebija bijusi ne ar vienu citu. Bet no rīta, kad viņa pameta telti, lai dotos mājās, es pat aizmirsu telefona numuru paprasīt. Un tikai kādu nedēļu vēlāk, pateicoties tam, ka zināju viņas vārdu un bija kopīga bilde, interneta dzīlēs, precīzāk čatā, uzgāju kādu viņas draudzeni un tiku pie šīs visnotaļ svarīgās informācijas. Cik sapratu, tad arī viņa labprāt mani vēl ieraudzītu un attiecīgi nosolījos piezvanīt pēc pāris nedēļām, jo uz apmēram tik ilgu laiku tuvākajās dienās bija plānots doties uz Vāciju.

Tā nu viņu arī otrreiz nesaticis, aizbraucu vēl nepieredzētā padsmit dienu izklaidē ar pārliecību, ka pēc tās mana dzīve būs tikpat krāsaina kā Jāņos. Runājot par Vāciju – tur no vairāk nekā 10 Eiropas valstīm tika savākti 20 jaunieši un šīs savdabīgās nometnes organizatoru galvenais uzdevums bija mūs pēc iespējas vairāk izklaidēt un apgaismot par jauko dzīvi attīstītajā valstī. Ik dienas apskatījām dažnedažādus objektus un vakarus pavadījām jauniešu hostelī, kurā bez mums mitinājās apmēram vēl 100 līdzīga vecuma radījumi no visas pasaules. Tuvāk sapazināmies ar vienu amerikāņu grupu un personīgi es pavisam tuvu ar vienu supermeiteni. Bet tā kā vairāk laika iznāca pavadīt tieši ar savas grupas pārstāvjiem, tad lielākoties tas tika patērēts kopā ar manu istabas biedru – ļoti sakarīgu tipiņu no Ungārijas un divām citas istabas iemītniecēm – viena no tām fanātiska Jehoviete, bet otra ļoti izglītota un ne mazāk simpātiska spāniete. Ar pirmo stundām ilgi strīdējāmies par tēmām, kas skāra reliģijas un cilvēku mijiedarbību, bet ar otro strīdu vietā bija ļoti interesantas sarunas, kas arī brīžiem pārvērtās kādā asākā diskusijā. Ja tā padomā, tad īstenībā tur visi bija puslīdz kultūras cilvēki, tā saucamie “labie bērni” un gandrīz visi domāja, ka man ir alkohola problēma – tikai retais kopā ar mani atļāvās iztriekt pa kādam alum. Nē, nu labi – nebija tik traki, tika rīkotas arī visādas atrakcijas un citi vairāk lietoja visādus kokteilīšus, bet tāpat es biju tas, uz kuru visi skatījās ar lielām acīm, kad es nopirku 5 aliņus. Bet neko ilgi tas neturpinājās, jo laiks skrēja vēja spārniem un beidzās viss ar to, ka es ne pa jokam samīlējos spānietē un nepavisam nebiju priecīgs, kad vajadzēja šķirties – vēl tagad visai skaidri atceros pēdējo apskāvienu un “I will miss you”… Ja tajā brīdī manī vēl loloja cerības un plāni par to, ka varētu viņu kaut kad apciemot, tad tagad šīs naivās ilūzijas ir zudušas. Bet toreiz, kad kratījos ar busu atpakaļ uz savu dzimteni un tukšoju pēdējās alus (un tiešām laba alus) pudeles, man uznāca tādas skumjas, ka noritēja pat kāda asara. Kā nekā šo 2 nedēļu laikā es jutos pilnīgi brīvs un vairāk uztraucos par to, vai man nebeigsies nauda alum, kā par to, vai es pienācīgi uzvedos un kādu iespaidu atstāju par sevi un savu valsti. Un to ne brīdi neesmu nožēlojis, tāpāt kā ne brīdi neilgojos pēc Latvijas vai tās iedzīvotājiem, tā kā varat tikai iedomāties, kā es jutos, kad es bez maz vai pabijis paradīzē, tiku atsviests atpakaļ banānu republikā ar spirtotu alu un visai zemu dzīves līmeni ar visām no tā izrietošajām sekām. Pāris nedēļas noskaņojums bija visai drūms un pāris mēnešus sapņoju par spānieti nevis par meiteni, kurai biju solījis piezvanīt. Attaisnoju savu ingnoranci pats sev arī ar to, ka viņa dzīvo salīdzinoši tālu un mums tāpat nekas labs nevarētu sanākt, bet tajā brīdī nepadomāju par to, ka spāniete dzīvo vismaz 100 reizes tālāk. Ko lai saka… mans prāts bija aptumšots un tā kādu laiku sarakstījos ar savu sapņu meiteni, bet arī tas tika kaut kad pārtraukts, kad sapratu, cik bezjēdzīgi tas viss ir un ka man no savām ilūzijām jāatgriežas atpakaļ uz zemes, tas ir, bedres. Līdz ar to beigās iznāca tā, ka es “salauzu” Jāņu meitenes sirdi, bet manu apstrādāja spāniete. Vēl jo labāk – pa to laiku es biju paspējis pazaudēt pirmās numuru, kā arī viņas draudzenes e-pasta adresi…

Pēc tā sekoja tāds kā atkopšanās periods, kā rezultātā, samierinoties ar pastāvošo kārtību un esošo situāciju, adaptējos vecajā vidē, bet sapratu, ka tādas vienkāršas nodzeršanās mani vairs ne īpaši saista un tāpēc mēģināju doties tikai uz tādiem pasākumiem, kur bez ierastās aizliešanās paralēli pastāvēja arī citādākas atrakcijas – parastas pasēdēšanas un pāris alus izdzeršanas gan šeit neieskaitu… Nu un tā rūdīju savu raksturu un ja dzēru, tad līdz zināmām robežām, lai no rīta būtu puslīdz dzīvs un bez tādas blakuspārādības kā vemšana. Godīgi sakot, tā paškontrole sanāca diezgan veiksmīga un ja nemaldos, tad tikai 3 reizes kopš tā laika man ir sanācis pārkāpt nevēlamās robežas. Zīmīgi gan, ka tās pašas bija ievērojamos pasākumos – 2 dienu Jaunā gada svinībās, Ungārijas brauciena beidzamajā vakarā, bet visdrausmīgākais rīts visas manas pastāvēšanas vēsturē bija pēdējo Jāņu rīts – tāds panīkums vēl nebija bijis. Bet vairāk neiedziļinoties savos alkohola ietekmētajos piedzīvojumos, turpināšu savu bēdu stāstu…

Nākamā meitene, kas piesaistīja manu uzmanību, bija no kursiem, kuros bijām vienā grupā. Bet tā kā viņa likās pārāk perfekta, lai ar tādu ākstu kā mani vispār vēlētos kaut kādas saistības, tad pusgada laikā varbūt ar pāris teikumiem un acu skatieniem apmainījāmies.

Tā nu sapņojot un kavējoties atmiņās, pie tam vēl ik pa laikam piedzīvojot dažādus incidentus un arvien vairāk zaudējot ticību cilvēkos, guvu apgaismību un vēlēju savām cerībām iznīcību. Tā vietā, lai cerētu, vai teiksim, ja būtu kristietis vai kas tml., tad tā vietā, lai lūgtu Dieviņu, es mēģināju savas vēlmes realizēt paša spēkiem un nevis gaidīt uz brīnumiem, kuriem pats sen vairs neticu. Un šis tas pat sanāca, tikai nekas daudz jomā, par kuru pašlaik rakstu. Bija vairākas meitenes, kas likās saistošas un pat diezgan pieejamas, bet kaut kas tomēr atturēja un vienā gadījumā manis apbrīnotajai klosteris kā dzīvesvieta šķita diezgan piemērota iestāde, kas situāciju nepavisam nepadarīja man labvēlīgu.

Turklāt bija jābeidz 12. klase un attiecīgi jānokārto eksāmeni, lai tiktu kādā sakarīgā augstākajā mācību iestādē. Mācības izčakarēja ne tikai pavasari un vispār pēdējo mācību pusgadu, bet arī pusvasaru. Toties tiku Latvijā, manuprāt, labākajā universitātē/programmā, kas ir saistībā ar manām interesēm – LU Datorzinātnēs. Atgriežoties pie galvenās tēmas – pavasarī tad arī sākas tā meilu apmaiņa, par ko runāju šī raksta sākumā. Bet sākoties vasarai, vairāk aktuāla tēma bija izglītība un kad visi papīri bija iesniegti, kādu laiku laidu muļķi, bet pēc tam dabūju pastrādāt. Un nē – es nestrādāju ogļu raktuvēs, bet gan taisīju/papildināju vairākas web-lapas un lai arī tas varbūt neizklausās ne pēc kā nopietna, bet nekas vienkāršs tas arī nav un dažbrīd man diezgan akūti pietrūka miegs, tā kā nekam citam vispār neatlika laika.

Un tad jau pienāca, kā hope.less izteicās – plastalīna svētki, tas ir, 1. septembris. Pa dienu ar ambāli intervējām un filmējām cilvēkus, vienkārši izsakoties – kārtējās jēlības, kuru rezultātu varbūt kaut kad ielikšu lapā. Bet visu dienu estrādē notika kaut kas svinīgs – jaunas runas, veci krabji, daudz ziedu un maz prieka. Vakarā ar tur tika aiziets un pēc pāris aliem kaut kā tika uzietas pāris meitenes, no kurām ar vienu es it kā iepazinos nedaudz vairāk. Otra bija viņas māsa un trešā – draudzene. Un tas jautrākais slēpjās tajā, ka es to pāris stundu laikā sapratu, ka man tā otra māsa liekas daudz simpātiskāka… Bet tā kā nekādu risinājumu uz to brīdi nevarēju izdomāt un arī vēl tagad tādu neredzu, tad līdz šim brīdim neesmu devis viņai ziņu un arī viņa nekādā veidā nav likusi manīt par sevi.

Uz doto brīdi ir vēl šis tas aktuālāks, bet par to tagad klusēšu un paskatīšos, kā tad notikumi attīstīsies bez manām prognozēm un komentāriem.

Izlasot augstāk rakstīto, var secināt, ka mani vajā viena neveiksme pēc otras, pie kā lielākoties es pats esmu vainīgs, jo nespēdams laikā saprast, ko tad īsti gribu, visu salaižu grīstē vai attopos jau tad, kad ir par vēlu. Tā kā varu vien ieteikt citiem ne tikai pasmiet par mani, bet arī mācīties no manām kļūdām… Savukārt tie, kas jūtas spēcīgi šajā jomā, laipni lūgti dod kādu viedu padomu 😉

Komentāri

sumpurnis 27.09.2004 / 17:50:31

pilnīgi pohuj 😀


seerskaabe 27.09.2004 / 18:50:19

uh, iesaaku lasiit, bet laikam pabeigshu tad,kad shitas garadarbs tiks izdots ar nosaukumu “Meitenes[sievietes] manaa muuzhaa”
bet nu… patiikami palasiit [kaa seenes mezhaa] taaas puishu emocijas [[kas biezhi vien tiek ruupiigi sleeptas no to iisteno radiitaaju (meitenju) aciim..]]


LyrfeeL 27.09.2004 / 19:10:37

izlasīju visu un vienā reizē, un piekrītu tai seerskaabes domai, ka patīkami palasīt puišu emocijas……. 🙂 aj, nu vispār es jau pateicu, ko domāju ;P


Mory 28.09.2004 / 13:44:39

Zhetons par savu dveesles atkailinaashanu, saprotoshaa un uzticiigaa www.23.lv vortaala lasiitaajam. Taa ir gadijies ar daudziem no mums – bet ne visi saduushojas uz shaadu greeksuudzi, teiksim taa.
Bet padomu dot shaadaas lietaas ir pagruuti – katrs gadijums ir individuals, un liekas, ka pats peec visa taa murga esi guvis diezgan labas atzinjas/secinajumus!
Turies!


Agachuu 28.09.2004 / 14:42:28

Njaa… Paarsteidzoshi, ka puisis ir atljaavies shaadi atklaat sevi, apzinoties, ka to izlasiis daudzi gan nepaziistami, gan paziistami cilveeki!!! Es sevi mierinu ar teicienu – a kam tagad viegli??? Manupraat, attieciibas ir kaut kas briesmiigi sarezhgjiits un ne ar praatu izskaidrojams… Shajaa jomaa man pashai jautaajumu ir vairaak, nekaa atbilzhu, taapeec: sorry ,Mors, bet nekaadu vareno padomu iedot nevaru! Turies, esi tiiri ceertams =) un gan jau taa Meitene atnaaks negaidot un viss buus oki!!! =)


Lii 29.09.2004 / 16:29:24

Mjaa.. Interesanti Tev dziiviitee gaajis 🙂 Zini, ja taa godiigi man arii ir bijis visaadi ar dzekeim un pat arzmeniekiem un no visas savas dziviites esmu so to sapratusi. Es neplostoju smagaakajaa pakaapee, bet taapat sapratu, ka tas ne pie ka laba nenoved, jo viena man laba draudzene ir diezgan degradeejusies, jo dziive sastaav no dzersanas un viss. Skumji, vai ne? Mani ziglaaba tas, ka nomainiiju skolu kuraa maacois un arii dzen pilseetu. Jauni draugi un pamazaam atgriezos pie vecaam jaukaam veertiibaam utt. Katraa zinjaa man prieks par Tevi, ka esi so to sapratis, ka tas vairs nav iipasi kruti buut piedzeerusam liidz korkim … Jo ka jau teici, tas daudz ko izcakaree :)Un par meiteneem runaajot… Tici man, ka atradisi sev iisto cilveecinju ar kuru vareesi pilniigi par visu izrunaaties un buut laimiigs. Jo katram cilveecinjam ir otraa pusiite 🙂


zupa 29.09.2004 / 22:33:19

Mmmmmmm ineresanti! Rodas jautaajums kur tad ir taa probleema meitenju tak tik daudz un kaa raksti visas izraadiijusas interesi , bet pats aiz savas neidariibas esi taas ciepinjas palaidis valjaa.Un saki vai sajaa vecumaa vajag to lielo aizrausanos taa tikai radiis ierobezojumus uz lietaam kuras ir iistais laiks izbaudiit. Labaak to plostosanu izbaudiit aatraak lai saprastukas tas ir nekaa veelaak saakt un tad jau vairs neapstaasies (man ii paziistami personiigi cilveeki). Zini noliekot vietu no kuras tu naac tu savaa zinjaa noliec pats sevi, bet visaadi citaadi naaks laiks un tu sapratiisi savas veertiibas .Lai Tev izdodas un tava uzdriiksteeesanaas ir apsveicama! =)


mors 30.09.2004 / 00:25:42

Nu to interesi jau var dažādi interpretēt, dēļ kā ik pa laikam rodas dažādi pārpratumi un tā kā no tiem parasti ir vēlme izvairīties, tad arī daudz kas tiek palaists garām. Taisnība tev par tiem ierobežojumiem ir, bet ja ir simpātijas, tad tādus ierobežojumus nemaz nevajadzētu izjust un kur nu vēl par tiem pārdzīvot. Un pastāsti, kuras tad, tavuprāt, ir tās lietas, kuras šajā vecumā ir īstais laiks baudīt? Varbūt atkal esmu kaut ko palaidis garām…

Noliekot vietu, no kuras es nāku, es nenolieku sevi – es vienkārši izrādu savu neapmierinātību ar šeit pastāvošo situāciju. Ja es, piemēram, neko vairāk par savu provinci nebūtu redzējis un nebūtu nekur bijis, tad es droši vien domātu citādāk un par šādām lietām nemaz galvu nelauzītu. Bet – es esmu redzējis, šo to piedzīvojis un sapratis, ka var būt citādāk un labāk. To varētu salīdzināt tā, ka es esmu spiests sēdēt peļķē, kamēr nedaudz tālāk citi sēž smilšu kastē un diezgan loģiski, ka man piekāst tos dubļus, ja es gribu spēlēties ar smiltiņām.

Par uzdrīkstēšanos… Īstenībā jau te šis tas ir izlaists un daudz detaļas nepieminētas, pat uzrakstītais ir tāds relatīvi virspusējs sacerējums, jo jau to pašu pievienoju ar šaubām 😉 Un otrs iemesls, kāpēc te nav viss, par ko man ir kaut kas sakāms šīs tēmas ietvaros – man būtu grūti sakārtot visu pareizā hronoloģiskā secībā, bet nekādu haosu un lielas kļūdas es te negribētu, jo ne par mani vien te ir runa.


an_j 30.09.2004 / 13:07:01

Njaa… Es arii jau vairaakas reizes esmu palaidis garaam da best meitenes tikai taapeec ka neesmu iisti sapratis ko gribu… Tas laikam kautkaads viiruss :))


koko 01.10.2004 / 15:03:37

šitas te rakstiņš mudina uzrakstīt arī manu atklāsmi par jūtām, bet laime tā, ka pareizajiem cilvēkiem to esmu jau izstāstījis, tāpēc lieki klabināt man nevajag!


sema 01.10.2004 / 23:20:06

Nja, bija interesanti palasit! Labprat gribetu Tev pasviest kadu labu padomu, bet diez vai tagad busu istais cilvexs, kam to darit. Paslaik pasai viss iet galigi greizi, bet dzivoju ar domu, ka gan jau kaut kad viss nokartosies.
Galvenais nepadodies, Mors!!!! Tici vai ne, bet tas notiks tad, kad vismazak to gaidisi!!! Lai Tew weicas! *;)


mors 03.10.2004 / 12:53:25

Šodien uzgāju Tonijz blogu un attiecīgi vienu interesantu postu par šo tēmu:http://tonijz.eclub.lv/index.php?id… – nez gan, cik nopietni tur rakstīto var ņemt vērā, bet sava taisnība jau ir.


LyrfeeL 03.10.2004 / 19:59:53

Jē, super, tas citāts no Bībeles bij arī manā mīļākajā filmā, ko vakar kārtējo reizi noskatījos, “A walk to remember”. TĀ, lūk, ir īsta, perfekta mīlestība, kas tur atainota. Sapnis


cilvēks 06.10.2004 / 21:23:04

Pirmkārt, jāsāk ar to, ka šis raksts tiešām izceļas uz to pārējo (pēdējo gadu laikā) tevis rakstīto, taču tas katrā ziņā ir tikai apsveicami-kā saka-labāk vēlāk, nekā nekad…taču visnotaļ šī lieta, par ko tu raksti nav tikai tāda vienreizēja problēma-tā ir vairākiem tava vecuma vienaudžiem un jāsaka, ka arī man-vienmēr atrodas kaut kas svarīgāks utt., taču tikai vēlāk saproti, ka vilcienu jau esi palaidis garām…Varu atklāt, ka arī es biju iemīlējies vienā meitenē (nezinu gan vai jorpojām tas tā ir, jo ta kā O1V vairs nav būts, tad knapi atceros kā viņa vispār izskatās) un jāsaka, ka sajūtas nav no tām patīkamākajām, kad tu nevari sagaidīt tādas pašas jūtas no šīs otras puses. Arī es mocījos ar to vairāk kā pusgadu un tas patiešām bija sāpīgi, bet nu pie sevis domāju-drīz pabeigšu skolu, iestāšos augstskolā un tad jau atradīšu kādu citu meiteni, bet nu nebūt jau tik viegli nav aizmirst visu kas bijis(jeb drīzāk to, kas nemaz nav bijis). Tā jau vienmēr sanāk, ka pārmetam paši sev, ka paši jau pie tā esam vainīgi, taču, lai kā arī negrībētos, jādomā, ka acīmredzot tā ir lemts…acīmredzot tā būs labāk.Bet, varbūt arī tas ir tikai sava veida aizbildinājums…Tev tā neliekas, Mor?


mors 07.10.2004 / 20:56:34

hmm… to, kas šis raksts izceļas uz pārējo fona, pat es nojaušu, bet tas “labāk vēlāk, nekā nekad” gan kaut kā neiet pie sirds. tu ar to gribēji teikt, ka pārējie raksti nav nekam derīgi un beidzot ir tapis kaut kas tavas atzinības cienīgs vai kā?

par to problēmu – tā jau laikam būs, ka ne man vien tas ir aktuāli. mocīties gan esmu dabūjis vairāk nekā pusgadu, bet tagad esmu tapis nedaudz gudrāks un ir doma turpmāk laboties, lai nebūtu pēc kāda laika atkal šāds te raksts jāraksta 🙂

bet tavai domai par nolemtību gan es nevaru piekrist – ja es uzskatītu, ka viss jau ir nolemts, tad es droši vien daudz nedomātu un uztaisītu pašnāvību, jo tad dzīvei vispār nebūtu nekāda jēga…vai arī iestātos nebeidzama apātija, kas tāpat ne pie kā laba nenovestu. skaidrs, ka mūsu lēmumi ir apkārtējās vides un cilvēku ietekmēti, bet tomēr – man vairāk patiktos domāt, ka vismaz kaut ko es pats nosaku savā dzīvē nevis attaisnot savas kļūdas un turklāt tam vēl ticēt, ka viss jau ir nolemts un es neko mainīt nevaru, jo (ne)apzināti eju pa cita noteikto taciņu. un kas tad būs labāk? te jāraud gandrīz par tādu cinismu… es nez ko būtu gatavs izdarīt, lai šāds raksts nekad nebūtu tapis nevis dēļ mana slinkuma, bet tāpēc, ka nebūtu par ko īsti rakstīt.


cilvēks 07.10.2004 / 23:01:25

Tas, ka šis raksts izceļas uz pārējo fona- es domāju, ka tu ļoti labi saproti, kā tas bija domāts – runa ir nevis par to, ka iepriekšējie nebija nekam derīgi, bet gan par to, ka šis raksts ir savādāks pēc būtības(nu, ja kaut vai salīdzina ar O1V avīzēm-kur dažas lietas, kā, piemēram, Anna Sliede man tīri labi gan patika 🙂
Jebkurā gadījumā, runājot vēl par to nolemtību, tad es tai nebūt neticu, vienkārši sava teksta kontekstā ar to domāju, kā aizbildināšanos jeb veidu uz kā novelt patieso lietas būtību.
Lai arī man negribās atkārtoties uz pārējo šajā portālā ievietoto rakstu fona, taču arī manā gadījumā visbiežāk ir tā – meitene, kura patīk man nav tādās pašās domās par mani un otrādi. Jā, un vēl par to meiteni, kuru rakstīju- vairākus mēnešus jau biju viņu ievērojis, bet nekādi nesanāca iepazīties, taču pēc kāda laika uzzināju, ka viņai jau labu laiku ir draugs- nu sajūtas nebija no tām patīkamākajām, it sevišķi, ja ņem vērā, ka pirmo reizi biju tā riktīgi iemīlējies.
P.S. Tici vai nē, bet to meiteni, par kuru es rakstīju arī tu zini, cik labi vai slikti tu viņu pazīsti gan nevaru pateikt.


mors 07.10.2004 / 23:58:09

nu jā… pēc būtības, bet tad tā frāze “labāk vēlāk, nekā nekad” nav īsti vietā. bet nu labi – tas nav īpaši no svara 🙂

pievēršoties tēmai – manā gadījumā dažreiz ir tā, ka es uzstādu pārāk augstas prasības, meklējot ideālu, un beigās attopos bez nekā, vai arī es kaut ko salaižu grīstē, vai arī tas pats variants, kad simpātijas nav abpusējas.

zini, es arī vairākus mēnešus/gadus esmu vērojis un viena no O1A man liekas ļoti interesanta, bet nez, vai pieejama – domāju, ka draugs viņai nav, bet cik nu varu spriest pēc saviem novērojumiem, tad viņa šajā ziņā ir visai “auksta”. un tomēr varbūt ir vērts mēģināt nodibināt kaut kādus kontaktus, tā kā laikam atliek vien saņemties.

un kura tad bija tevis apbrīnotā, ja es viņu pazīstu?


cilvēks 09.10.2004 / 18:19:23

Zini, viena lieta, par kuru tu rakstīji ir tieši tāda pati kā man-arī es visu mūžū esmu izvirzījis [laikam jau pārāk] ausgtas prasības,tāpēc arī tas ir viens no attiecību neveiksmju iemesliem.
Runājot par to meiteni, par kuru rakstīju, tad diez jau nu vai es te varu raksīt, kura tā ir,ņemot vērā to, ka šo lapu nelasi tikai tu un es, bet nu varu pateikt, ka viņa ir vienā no tavām bildēm, tas arī viss.
Vispār vakar biju vienā tusiņā, tāpēc šodien ar veslības stāvokli īpaši nevaru lepoties 🙂
Jā, man vēl tev ir viens jautājums – tev ir kaut mazākā nojausma, kas visu šito raksta?


mors 09.10.2004 / 18:39:42

hmm… nu un, ka viņa ir vienā no tām bildēm? vismaz atsūti uz meilu – mors@23.lv, ja jau atļāvies ieinteresēt.
par tevi runājot – salīdzināju tavu IP adresi ar 23.lv reģistrēto lietotāju IP adresēm un cik noprotu, tad viens no tiem 3 lietotājiem, kas ir reģistrējušies ar to pašu IP adresi, varētu būt tu o_O Viens ir rada gabals, viens bijušais klasesbiedrs un viena nezināma persona – droši vien, ka esi viens no diviem daudz maz zināmajiem, kuri abi ir mācijušies O1A.


cilvēks 09.10.2004 / 19:33:56

nu katrā ziņā tavā klasē es negāju, par to vari būt drošs un tas tavs radinieks es arī noteikti neesmu 🙂
katrā ziņā skolā mēs nekad pat nerunājām, par to tu vari būt pat vēl drošāks… 🙂
Nu ok, ja es izdomāšu, tad tev atraksīšu par to meiteni, tad, varbūt, arī uzzināšu par, kuru raksīji arī tu.


Riekstu kundze 16.10.2004 / 19:17:48

Es zināju,ka tevī ir daudz vairāk kā tu rādīji skolā, bet, teikšu godīgi, tādu atklātību no tevis es nebiju gaidījusi… novēlu atrast savu vietu dzīvē un atrast to ar kādu jauku un mīļu cilvēciņu…;))
Riekstu kundze…


Anonīms 19.10.2004 / 23:12:23

interesanti…;) 😉


madara 19.10.2004 / 23:30:24

bieži attiecībās mēs nenovērtējam to, kas mums dots, vienmēr visu vajag ideālāk – vislabāk… grūti ir saprast ko es vēlos, ko gribu un kas man vajadzīgs.
par tevi – klusie ūdeņi – visdziļākie.


arnico 27.12.2004 / 19:16:30

“bieži attiecībās mēs nenovērtējam to, kas mums dots, vienmēr visu vajag ideālāk – vislabāk… grūti ir saprast ko es vēlos, ko gribu un kas man vajadzīgs.”

zelta vaardi 🙂 jau 5. attieciibas pusotra gada laikaa izjuuk tieshi shii viirusa manaas smadzenees deelj 😦


mors 21.01.2005 / 10:56:04

omg… pārlasīju to visu crapu un gandrīz vai radās vēlme šo postu padarīt neaktīvu :O


IB 25.01.2005 / 19:24:15

Vāru teikt ta – labak but mazliet “piebremzetam”, neka parak atraisitam, jo attiecibas nevar izveidot izzizot balstu no plika pirksta. Ta vismaz saka mana pieredze…
Varetu jau pasmieties, bet tad par maniem pastradatajiem piedzivojumiem butu jatur rokas pie vedera.
Cerams ka turpmak tev ies labak


Anoniimaa 13.02.2005 / 20:25:25

Interesanti 🙂


Kaifinjsh 03.04.2005 / 00:59:54

Nu, ko es domāju par to visu?
Neteikšu, ka es būtu baigi pieredzējusi būtne. Pateikt varu tikai to, ka ir jābeidz domāt, ka tev vienmēr šajā jomā neveiksies. Protams, tas uzreiz nenozimē, ka visss mainisies uzreiz, bet ar laiku mainisies gan – vajag domāt pozitivi.Galu galā kā jau tu pats atzini – attiecibas ir jāveido abiem cilvēkiem.
Un reaģēt laicigi uz dažādām it kā loģiskām lietām, piem. kontaktu apmaiņa utml., tas tik tiešām ne vienmēr izdodas un, tas manuprāt, ir Ļoti normāli, ka piemirstas. Un tas nekādi nevar apzimēt nolādētibas pakāpi…
Par vēsiem cilvēkiem varu peteikt to, ka viņi tā pat kaut kādu interesi taču izrāda. Nu jā, ne vienmēr varbūt to var pamanit, bet tuvi cilvēki no malas var daudz pateikt. Pat dažreiz vairāk, nekā pats gribi dzirdēt…
Palaists garām vienmēr tiek kaut kas un ari tas ir normāli…

Pati esmu pamanjusi, ka diezgan ātri atrodu cilvēkos dažādas “sliktās” ipašibas. It kā ar tām es varu ātri aprast un tas man pašai liekas savādi, bet tas ir atkarigs no konkrēta cilvēka un manas “patikšanas” limeņa.

Galvenais smaidit 😉 . Ar smaidiem jau vien var daudz panākt, kā ari tie rosina cilvēku darboties ari turpmāk… 😉


Kaifinjsh 03.04.2005 / 23:24:44

Ekhmmmm….
Es gribēju arī pateikt to, ka vajag šajā ziņā diezgan daudz daļēji balstīties uz izjutām….
Man tā liekas, nezin kāpēc……

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s