Kā es savu dzimumdienu svinēju

Kā dažiem zināms, 30. jūnijā es kļuvu par gadu vecāks un līdz ar to šo notikumu vajadzēja kaut kā atzīmēt. Pašā jubilejas dienā gan nekāda lielā svinēšana neiznāca, jo nebija nekas noorganizēts. Laiks arī bija diezgan nepastāvīgs un turklāt tā bija trešdiena – diena, kad daudzi strādā nevis laiž muļķi tā kā es.

Jau pirms laba laika radās doma doties uz atpūtas bāzi “Silmači”, kas ir netālu no Smiltenes. Diezgan tālu no Ogres, bet tā kā šis, manuprāt, labākais atpūtas komplekss piedāvā diezgan plašas izklaides iespējas, tad tas noteikti atsvērtu pāris stundu braukšanu. Bet labai atpūtai bija vajadzīgs viens priekšnoteikums – labs laiks. Un tas nedēļas nogalēs līdz pat izbraukšanas dienai tāds nebūt nebija, tāpēc arī nācās tik ilgi visu atcelt, jo darba dienās (no kurām dažas bija tīri saulainas) daudzi, tajā skaitā viens šoferis, nevarēja tikt.

Bet, kā izrādījās vēlāk, kad tika drošības pēc pazvanīts uz “Silmačiem”, pastāvēja vēl otrs priekšnoteikums, kas kombinācijā ar domu, ka svinēšanai vajadzētu notikt sestdien/svētdien, mums liedza doties uz Smiltenes pusi. Visai vienkārša iemesla pēc – nedēļas nogalēs viss komplekss ir kādas palielākas firmas/organizācijas okupēts savu darbinieku un viņu ģimeņu sporta svētkiem. Tas varbūt vēl netraucētu, jo gadu iepriekš “parastie” atpūtieki varēja tīri labi pastāvēt paralēli kādas kopienas darboņiem, bet tagad šie “parastie” atpūtnieki vispār (!) vairs netiek laisti iekšā – vismaz plānotajā 10./11. jūlijā. Ko lai saka… Paldies.

Bet plinte, protams, krūmos mesta netika. Tā vietā piektdien tika tukšoti ali un kādu brīdi par šo lietu arī nedaudz padomāts. Sākumā Policijas Akadēmijā, vēlāk jau Gačas dzīvoklī, līdz kuram ar ixu bija visai interesanta nokļūšana. Tikko kā bija lijis, debesis tumšas, redzamība nekāda un ceļš slapjš. Jau pēc pāris minūtēm arī manas bikses un nedaudz mugura, jo aizmugurējai riepai labi iznāk celt augšā ūdeni/dubļus. Lai no tā izvairītos, man būtu jābrauc tikpat lēni kā ar kājām ejot un tad jau jēga no tā pilnīgi nekāda. Ticis līdz centram, sākumā braucu uz stacijas pusi pa jaunu trotuāru, kura beigu daļā atradās pāris ķieģeļu kaudzes, no kurām vienā gandrīz ielikos – pamanīju pēdējā brīdī. Pretējā gadījumā būtu bijis smuks lidojums pāri stūrei uz slapja asfalta un droši vien nedaudz deformēta priekšējā riepa, jo ātrums nebija neko mazs.

Nonācis vakara galamērķī, kopā ar vēl 8 līdzcilvēkiem izklaidējāmies, lasot Donaldu Daku, tukšojot dažnedažādas pudeles, klausoties mūziku, pīpējot ūdenspīpi, skatoties bildītes un komunicējoties savā starpā. Un tā līdz 4 rītā, kad palikuši vairs bija 4 cilvēki, no kuriem 3 šo vietu atstāja, lai dotos mājās. Ja vakarā veiksmīgi izvairījos no kritiena, tad no rīta nolikos uz slapja asfalta pat bez ķieģeļu kaudzes. Par sestdienu nekas noteikts izdomāts netika, bet toties pieņemts lēmums atrast kādu ūdenstilpni, pie kuras varētu teltis uzsliet un ugunskuru uzkurināt.

Prasības pietiekami pieticīgas, lai kaut ko piemērotu ātri atrastu, bet meklēšana tāda nebūt nebija, jo no rīta tika nolemts doties uz mazu meža ezeru – Dzilonīti, kas bija tādā mežā, ka nācās ilgi maldīties apkārt, lai pie tā nonāktu. Ideja nāca no vecāku puses, bet piekrišana no manas, jo pie šī ezera pirms trim četriem gadiem biju bijis un par pie tā pavadīto laiku bija ļoti labas atmiņas. Vai tādas tagad ir arī tiem, kuri manis mudināti šo vietu apciemoja pirmo reizi, neesmu īsti pārliecināts… Kāpēc? To uzzināsiet, lasot tālāk.

Sestdien ap 9 piecēlos, gulējis biju kādas 4 stundas, bet miegs brīnumainā kārtā nenāca. Tika apzvanīti potenciālie braucēji, lai ar tiem piepildītu 2 mašīnas. Tam sekoja brauciens uz pāris veikaliem, lai iepirktu ēdamo. Ap 16 visiem vajadzēja būt centrā, lai dotos apmēram 200km garajā ceļā uz Kuldīgas pusi. Kamēr visi tika savākti, vēl pāris veikali apciemoti un benzīns ieliets, pulkstens jau bija 17.

Brauciens līdz ciemam, no kura līdz Dzilonītim bija atlikuši vairs pāris kilometri, ilga apmēram divarpus stundas. Pārbraukuši mazai upītei, secinājām, ka esam aizbraukuši nedaudz par tālu un griezāmies atpakaļ. Uzjautājām vietējiem kurzemniekiem ceļu un tikām jau kādu gabaliņu uz priekšu – prom no civilāzijas un iekšā mežā. Braucām un tā kā nebija īstas skaidrības, kur, atkal piestājām pie kādas pavisam apsēstas lauku mājas un jautājām pēc palīdzības. Apsēsta tā bija tāpēc, ka pirmoreiz runājot, mēs neredzējām, ar ko (izskanēja visai vieds pieņēmums, kas tas bija Dievs) un vadoties pēc “Tā Kunga” dotajiem norādījumiem mēs pēc kāda laiciņa dabūjām turpat atgriezties un šoreiz uzklausot kādu pavecāku tipiņu, kuru arī redzējām, iebraucām vispār pilnīgos neceļos. Precīzi neatceros, bet viņa vārdi skanēja aptuveni šādi: “Pa labi un tikai taisni, nevar aizbraukt garām”.

Ja mēģinājumā nr. 1 mēs nepareizi nogriezāmies netālu no apsēstās mājas un braucām tiktāl, kamēr ar mašīnu tālāk nebija iespējams tikt un griezāmies atpakaļ, tad pēc tam nogriežoties pareizi, mēs laikam turpmāk izmantojām katru iespēju, lai iebrauktu dziļāk mežā un tālāk no mērķa. Braucām garām vienam dīķim pēc otra, bet neviens nebija pietiekami liels, lai tā nosaukums būtu Dzilonis. Tikām līdz 2 palielākām ūdenstilpnēm un secinājām, ka esam aizbraukuši par tālu. Griezāmies atpakaļ (atkal) un skatoties pēc kartes atlika vien kaut kur nogriezties pa kreisi – tā arī darījām. Tikai šķietami par ātru, jo tagad jau labi ilgi braucām uz priekšu cerībā, ka pie kāda ezera mums tā vai tā jānonāk. Vienīgais, pie kā nonācām bija apziņa, ka drīz būsim izbraukuši visus ceļus, kuri neved pie mūsu mērķa.

Dažiem vēl palikušo optimismu strauji pieveica izmisums. Brīžiem no līdzcilvēku puses uzpeldēja doma par to, ka tā ir mana pēdējā dzimšanas diena. Koki bija, vajadzēja vairs tikai striķi – šoreiz iztiktu arī bez ķeblīša. Griezāmies apkārt, atkal. Uz pāris krustojumiem radās šaubas. Spriedze auga. Alus krājumi lēnām zuda. Bet no meža tikām ārā. Tikai šoreiz jau pilnīgi dezorientēti. Braucām pa daudz maz svarīgu zemes ceļu gar jau iepriekš apciemotajiem ezeriem un piestājām pie kādām mājām. Prasot palīdzību, tapa skaidrs, ka arī šīs mājas iemītnieki īsti nezin, kā nokļūt līdz meklētajam ezeram, bet, laipni cilvēki būdami, ieteica doties pie kaimiņiem. Aizbraucām pie kaimiņiem un no turienes savācām vienu kurzemnieci, kas teica, ka izstāstīt nevarēs, bet pārādīt gan – apsolījām viņu atvest atpakaļ un braucām atpakaļ mežā Dzilonīti meklēt.

Šoreiz pie it kā meklētā ezera nonācām diezgan ātri. Kā izrādījās, mēs tam bijām pabraukuši garām. Ja atmiņa neviļ, kāds apgalvoja gluži pretējo… Bet ko nu vairs – pēc 2 stundām mūsu pūles tomēr bija vainagojušās ar panākumiem. Daļa no vienas mašīnas dzīvo būtņu satura tika atstāta turpat un palikusī daļa kopā ar kurzemnieci stūrēja atpakaļ. Es tikmēr aplūkoju “Dzilonīti” un secināju, ka mums jātiek otrā pusē. Ielīdām 7 cilvēki otrā mašīnā un lēnām ripojām pa meža ceļu uz šķietami meklētā ezera otru pusi. Lēnām gan ceļš novērsās no ezera un brīdī, kad radās doma griezties atpakaļ (atkal, protams) mēs izbraucām nelielā klajumā, kur to veiksmīgi varētu izdarīt. No klajuma tika pamanīts vēl viens ezers un radās doma pie tā pieiet, jo otra mašīna tāpat būtu jāgaida. Aizgāju, ieraudzīju dažus atpūtniekus un uzjautāju, kāds ir šī ezera nosaukums.

Izrādījās, ka mūsu vedēja mūs bija aizvedusi pie kaut kāda dīķa, pie kura nevienā vietā klāt nevar tikt un ka tikai nejaušības pēc tagad atradāmies pie īstā Dzilonīša. Savā ziņā visai patīkams pārsteigums. Atlika vien atrast piemērotu apmešanās vietu – sākumā bija vēlme tikt turpat, kur kādreiz biju bijis – bet izrādījās, ka šis tas ir mainījies. Tur vairs nebija labā laipiņa, smiltiņu vietā bija zāles un turklāt tur jau bija diezgan daudz cilvēku. Tāpēc aizbraucām otrā pusē, šķiet, uz to brīdi labākajā vietā.

Bija gan galdiņš un soliņi, gan laipiņa, gan arī kādu fanātisku mežabrāļu uzslieta mazmājiņā no baļķiem un skujām. Pirmais, kas tika izdarīts – līdz galdam atstiepts alus un ēdamais. Visai palielais kliņģeris tika lēnām tiesāts, līdz kāds pamanīja divas vistas, kuras tika saplosītas kā īstiem alu cilvēkiem pienākas to darīt, kā nekā ēduši nebijām kopš dienas vidus un tad bija jau ap deviņiem vakarā. Uz brīdi mūs pārsteidza lietus, bet visu pārējo laiku laiks bija tīri ciešams.

Uzslējām teltis un sākām domāt par ugunskuru. Vieta bija, bet kurināmais gan ne. Ar zariem, kurus sameklējām, neko ilgam laikam nepietiktu un Ričs ar Margaritu brauca meklēt malku – neģēļi kādam nozaga 10 baļķīšus. Pa to laiku mēs kūpinājām ūdenspīpi un tukšojām aliņus, pa starpai kaut ko uzkožot. Iznāca arī cīņas ar knišļiem, kas ik pa laikam ievērojamos barus uzklupa, bet kaut kad to klātbūtne vairs netika manīta – vai nu viņu asinskāre bija apmierināta, vai arī viņi sarijās dūmus un vairs lāgā neorientējās. Bet dūmus ne viņi vienīgie dabūja izjust – kad uguns bija iekurta, tos acīs dabūja katrs, kas uzdrošinājās tā ilgāk pasēdēt pie ugunskura.

Tur tad arī tika pavadīts vakars ar visai aktīvām sarunām, kas mijās ar smieklu šaltīm. Idejas kā mājas uzplaiksnīja viena pēc otras. Jau pašā sākumā radās doma uzspēlēt “Blēras raganas” – nupat izdomātu spēli, kuras noteikumi ir ļoti līdzīgi filmas sižetam. Visiem spēles dalībniekiem jānostājās aplī (mežā un tumsā, protams) un pēc starta signāla (piemēram, kāda ķērciena) katram jāskrien uz savu pusi un jābrēc cik tik iekšā. Jāskrien tiktāl, kamēr vairs nevienu citu nedzird un tad jāmeklē ceļš atpakaļ. Tā kā mēs bijām pavisam svešā vietā, tad šāda spēlīte varētu būt tīri interesanta – vēl jo labāk, ja katram būtu līdzi video kamera. Tad pasmiet par šādu piedzīvojumu varētu arī tie, kas tajā nepiedalās.

Realizēta gan šoreiz šī lieliskā ideja netika, bet toties visas vakara izklaides bija pakārtotas tēmai – raganas. Šo apzīmējumu, šķiet, vismaz reizi ieguva katrs klātesošais un, piemēram, Inga no tā vēl kādu laiku netiks vaļā.

Bez raganām bija arī dažas citas pārcilvēciskas idejas – Osīts stāstīja, ka Ogres Ziņās lasījis par kazu, kas dod kefīru un jau drīz iedomājās, ka tā vietā derētu suni, kas čurā alu. Ar suņiem vispār tīri interesanti atgadījumi notiek, ja tā padomā. Piemēram, Jāņos, kad Osīts, Gača un Rūdža atraduši 0.7, to arī veiksmīgi pieveica – sākumā ejot, tad nevarot nostāvēt, apsēdās uz soliņa, no kura pēc brīža nokrita, bet pudeli tomēr iztukšoja un pamanīja, ka saimnieka suns zog dzeramo. Viltīgi, ne? Grūti gan iedomāties suni, kas spertu dzeramo, bet viņi to droši vien būtu meklējuši un saukuši pie atbildības, ja vien to spētu… Lai vai kā, bet iedomāties suni, kas čurā alu, ir vēl grūtāk – bet toties kaza, kas dod kefīru uz tā fona jau liekas pilnīgi iespējama parādība.

Atgriežoties pie stāsta, jāsaka, ka jau kopš ierašanās bija vēlme nopeldēties. Un tā kā ne man vienam, tad ap 2 naktī kopā ar divām raganām saņēmāmies un ievēlāmies Dzilonītī. Neesmu pārliecināts par raganām, bet man pirmais kontakts ar šo matēriju tiešām bija neprognozēts kritiens tajā. Lēkāju pa laipu līdz nenoturējos un ievēlos iekšā, kaut gan bija vēlme kūleni apmest, ko izdarīju nedaudz vēlāk. Pēc peldes lielākā daļa no tiem, kas vēl negulēja, pieņēma lēmumu to tajā brīdī darīt, bet pie ugunskura vairs palikām trīs pārcilvēki – cepām desas un maizi, ieēdām, pagvelzām un ap 4 nolūzām. Karu ar citiem atpūtniekiem tā arī neizraisījām, bet to vismaz viltīgi izplānojām un par to pasmējām.

Rīts bija tīri jauks – man nebija nekādu lielo paģiru, laiks bija labs un visi visai dzīvi – katrā ziņā kustējās, vemt nevēma un šo to vēl ieēda. Savācām mantas, Anete nopeldējās, jo vakar to nebija paspējusi izdarīt un devāmies prom. Viena ekipāža uz mājām, otra, kuras sastāvā biju arī es – ekskursijā.

Pirmais objekts bija kaut kādas alas, bet tā kā tur būtu bijis daudz jāstaigā, līdām atpakaļ mašīnā un devāmies tālāk – uz dzirnavām, no kurām pāri bija palikušas tikai drupas. Tikuši garām draudīgiem suņiem, satikām saimnieci un piedalījāmies piedāvātajā atrakcijā – karājoties trosē, pārslīdēt pāri Abavai un atpakaļ.

Ja nemaldos, tad pēc tam devāmies uz Abavas rumbu. Apskatījām priekš Latvijas mērogiem iespaidīgo ūdenskritumu, Osīts atmuguriski izmēģināja padomju laika karuseli, es ielīdu kāda koka dobumā un vēlāk tipināju pāri dubļu vannai pa balķi. Pārgāju pāri vairākas reizes, pat palēkāju un neiekritu. Secināju, ka šodien mani ir piemeklējusi neredzēta veiksme. Bet izrādījās, ka tā nebūt nav, jo vēlāk, kad nopirkām saldējumu un devāmies uz mašīnu, man no tā saldējuma visai interesantā veidā iznāca atbrīvoties. Es taisīju vienas durvis vaļā, Tomiņš otras ciet un pa vidu gadījās elkonis, kurš atsitoties pret durvīm, nodeva signālu plaukstai, ka saldējums ir jāatlaiž un jāpamet uz priekšu. Veikli vispār, bet ko nu darīt – lai Gačas ieteiktajā veidā ietaupītu 5 latus (nesamaksājot sodu), pacēlu neveiksmīgo lidotāju un iemetu miskastē.

Turpinot savu ekskursiju, meklējām Zviedru Cepuri, lai pāris reizes nobrauktu ar rodeļiem. Iznāca atkal aizbraukt par tālu, bet griežoties atpakaļ uz čigānu apsēsto mazpilsētu, atradām īsto pagriezienu un tikām līdz atpūtas kompleksam. Lai gan rodeļu atrakcija tur bija dārgāka un nobrauciens īsāks nekā Rāmkalnos (pie Sēnītes), braucot bez bremzēšanas, brauciens sagādāja tīri labas sajūtas.

Pēc tam vēl apciemojām Jaunmoku pili, kur tika attaisīts viens aliņš un šis tas uzkosts. Pasmējām par anomālajām, no koka izgrebtajām vardēm un pastaigājām pa pils pagalmu. Iefiltrēties kādā tūristu grupiņā neiznāca, jo atšķirība bija pārāk jūtama un jau nākot tuvāk uz mums tika raidīti aiz vecuma iepuvušo slāvu naidīgie skati. Laikam pensionētie krabji nevēlējās būt īstu kultūras cilvēku sabiedrībā. Neko darīt – devāmies tālāk un pilī iekšā neiegājām.

Pa ceļam piestājām vēl pāris benzīntankos un iegādājām alu. Tā kā pirms tam bijām piestājuši pie uzraksta “Kandava”, tad atteikties no “Rīga” arī nevarēja. Sākumā starp burtiem ielīda Gača, Osīts un Inga, bet pēc tam es uzkāpu augšā uz “I”. Viegli gan nebija, jo viss tur bija slapjš un pašam tādam nebija vēlme kļūt, bet augšā tiku un lejā arī, nemaz nenoveļoties.

Drīz arī nonācām Ogrē un iztukšojis pēdējo alu, ar savām mantām ievēlos mājās. Bija vēl doma pēc tam doties uz centru, bet tā kā 2 dienas pēc kārtas nebiju neko ilgi gulējis, tad izdomāju nedaudz pagulēt. Modinātāju nedzirdēju un tā arī no mājās ārā vairs neizlīdu, bet tāpat dzimumdiena bija nosvinēta un vismaz es laiku pavadīju tīri labi. Pozitīvi atsaucās arī Inga, kā tas viss likās pārējiem, neņemos spriest, bet domāju, ka šī nebija mana pēdējā dzimšanas diena 🙂

Komentāri

yoji 14.07.2004 / 21:21:01

Njaaa. P.S Silmachi nav nemaz tik veerti. 😉


kozete 14.07.2004 / 23:23:16

jaa es ar tur biju, bet, lasot tavu staastu, liekas, ka tas viss bija mistisks un reizee arii veiksmiigs pasaakums- katraa zinjaa jauka nedeeljas nogale:)


LyrfeeL 15.07.2004 / 01:48:46

tā neko sev, dzimenīte….. :))))) baigi forši, mor :)))


goldfinch 15.07.2004 / 12:39:41

Moraini! vai bildes arī būs no šī pasākuma? Šķiet, ka tās varētu būt diez gan interesantas ??


mors 15.07.2004 / 15:36:42

bildes būs ja ne šodien, tad rīt – bet nekas īpaši interesants tur nav.


centaura 15.07.2004 / 15:57:18

apraksts ir tiiri detalizeets, lai neteiktu vairaak. neticami, bet ik pa briidim atpuushoties izdevaas rakstu izlasiit liidz galam:) raadaas, ka jums tur tiiri jautri gaaja un atliek vien izteikt nozheelu, ka nelabveeliigu apstaaklju deelj arii man nesanaaca piedaliiies ilgajaa Dziloniisha mekleeshanaa;)


-=MeLtDoWn=- 19.07.2004 / 12:39:26

akdies mor, vareeji jau man uzjautaat… es tev smiltenes galaa vareetu gan silmachus gan viskocitu izkaartot… es bezmaz vai tur dziivoju 😛


Lii 19.07.2004 / 22:47:39

Mee arii ir buut bijis tajaa pusee tuseet. Abavas rumbas karuselis visnotal ir aizveesturisks, bet ja labi ilgi griezas un veel “atri”, tad uzsit korki. Bet vissparr taa neko Tev dzimeniite 🙂 Domaaju, ka Silmacos Tev tik forsi nebuutu, jo ta viss ir paaraak civilizeets un arii padaargs. smuki ir, bet azarts, manupraat, nekaads. Vispaar jau s arii esmu no Smiltenes…. 🙂


flesh_ 20.07.2004 / 00:14:19

sviests


Mory 20.07.2004 / 09:26:32

Laba atskaite un bildes arii adekvaatas. Proziit aizvadiitajaa dzimpenee!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s