Žetonvakars bez žetoniem

iektdien, 26. martā, kultūras namā notika visai vērienīgs pasākums – manas mācību iestādes žetonvakars. Žetonu vietā gan galīja visai apšaubāmas izcelsmes (apgalvoja gan, ka sudraba) gredzenus, kas, lai gan pirmajā mirklī izklausās šausmīgi, nebija nemaz tik peļami, jo pēc skata tie bija visai simpātiski (vismaz vīriešu kārtas pārstāvjiem).

Un par visur visai līdzīgo samaksu (8-9Ls) mēs uz un iekš tiem varējām ieraudzīt personalizētus ķeburus burtu un ciparu izskatā. Jāatzīst gan, ka viegli pie šādiem rimbuļiem tikt nebija lemts, vismaz mūsu klasītei. Pieņēmām tikai 3. spekulantu grupējumu, kurš par 8-9 naudiņām mums piedāvāja izgatavot gredzenus. Ja pirmās divas juvelieru ekipāžas mēs padzinām, neko daudz nediskutējot, tad šoreiz tas viss ievilkās stundu divu garumā. Plašā piedāvājuma klāsta dēļ mums bija grūti izvēlēties un pieņemt augsto cenu, kuru paši naudas kāsēji neparko negribēja nolaist, bet viņiem bija grūti paciest mūsu sarkasma pilnos komentārus un, viņuprāt, nekaunīgos jautajumos.

No viņu teiktā sapratām, ka tā vēl nevienā no visām Latvijas skolām (teicās, ka bijuši vairāk nekā 100) nav bijis un izskatījās jaukie tirgoņi visai nokaitināti, gandrīz vai saniknoti. Pasmējām arī par graudu ražu, kas jānovāc un kāpostgalvas, kas jāpardod, lai pie tādas naudas tiktu un gredzenus nopirktu, bet ja jau viņi grib plēst naudiņas, tad lai piecieš arī mūsu uzvedību – galu galā neesam jau ar pliku roku ņemami. Pēc kārtīgas tirgošanās iznāca vienoties un, tikuši no viņiem vaļā, varējām turpināt savas mācības.

Bet nepagāja neko ilgs laiks un pedagogi mūs pārsteidza ar jaunu pārbaudījumu, liekot mums saprast, ka žetonvakarā ir vajadzīgs kaut kāds priekšnesums. Kā jau ierasts – nolēmām, ka laika vēl gana un nav kur steigties ar tādām lietām. Tā nu mūs skolotājas tirdīja, bet mēs ik pa laikam pasmējām un nelikāmies ne zinis par šo goda pienākumu, līdz bija palikušas vairs tikai 2 nedēļas.

Tā bija piektdiena – pēdējā skolas diena pirms nedēļas ilgā brīvlaika. Kāds bija iedomājies, ka mēs varētu savu ikdienu nofilmēt un to tad ar parādīt kā mūsu priekšnesumu. Šo domu tad arī daudz maz kopīgi apspriedām un izlēmām, ka brīvlaikā katrs varētu padomāt par filmas scenāriju un to sākt uzņemt. Man šajā nedēļā neiznāca ne domāt, ne arī par to filmēt, jo piedalījos jaukajā braucienā uz Ungāriju. Pirmdien uzzināju, ka neko tālāk ar domāšanu neviens nav ticis, bet toties ar organizēšanu – otrdien ar Aiju, bijušo klasesbiedreni, bija sarunāts, ka viņa brauks ciemos pie mums un līdz paķers kameru.

Un tā nākamajā dienā, 4 dienas pirms žetonvakara, sākām kaut ko darīt. Sākumā biju domājis, ka filmēšanai atvēlēs 2 dienas, bet dienas beigās izrādījās, ka tā ir vienīgā diena, kad mums būs pieejama kamera. Bet kā vēlāk izrādījās – safilmēts bija pietiekami, lai uztaisītu labāko priekšnesumu, kāds jebkad vien ir bijis. Bez citu iebildumiem uzņēmos operatora pienākumus un otrdien izklaidējos uz nebēdu, filmēdams visu, kas man likās ievērības cienīgs. Iemūžināju gan uz veiklu roku izstrādāto scenāriju, krustām sķērsām iziedams cauri skolai un filmēdams klasesbiedrus, kā viņi stāsta par skolu un daži taisa arī nelielus asa sižeta cienīgus trikus, gan arī visādu “sviestu”, tā skaitā unikālo ambāļa stāstu par sevi un Vilhelmu Galertu.

Daudz kas gan tika izgriezts ārā, jo tas viss bija jārāda visai daudz svinīgu sajūtu pārņemtu un skatā svarīgu cilvēku priekšā, bet tā nav liela bēda, jo, piemēram, ambāļa intervēšana tiks uztaisīta atsevišķa faila formā un par to varēs pasmiet vēlāk.

Daži klasesbiedri gan izteica visai nepamatotu kritiku par to, ka es esot filmējis to, kas neattiecas uz klases priekšnesumu. Šo zākāšanu aizsāka modele, kurai bija grūti saprast, ka nevajadzīgo var izgriezt ārā un klausoties viņā, man būtu bijis jājūtas ļoti vainīgam par to, ka filmēju, jo redz no tā neko nevarot uztaisīt un ja es nebūtu filmējis, tad viss būtu labi. No viņas arī iespaidojās vēl dažas būtnes, tajā skaitā riekstu kundze, kura nemaz neredzējusi uzfilmēto, izmeta pāris “gudrus” komentārus un lai gan tā bija pirmā reize, kad es ko tml. darīju un nebija man ne pieredzes, ne arī lielas sajēgas, uzskatu, ka neviens cits no klasītes to nebūtu labāk izdarījis.

Protams, apvainojos (ne gluži tā kā ziepju operās, bet tomēr ir sāpīgi, ja par manu ne pārāk vieglo vairāku stundu darbu pasmej un pārmet man vēl par lietām, par kurām mani nekādīgi nevarētu vainot, piemēram, to, ka dažās uzfilmētā materiāla vietās gandrīz neko nevar redzēt, kas bija dēļ vājā apgaismojuma un nevis tāpēc, ka kamera atradās manās rokās) un atteicos modelei, pie kuras bija uzfilmētais materiāls, palīdzēt no tā kaut ko izveidot. Te palīgā nāca Jānis, pazīstams gan nedaudz garākā 2 vārdu salikumā, bet to es neminēšu, jo tas varētu būt nedaudz aizvainojošs un Jānim es (un ne es vien) varu tikai kādu aliņu uzlikt par to (ko es arī žetonvakarā izdarīju), ko viņš paveica.

Vēl mūsu domstarpības ar modeli nebija sākušās, kad Jānis ar lielu apņēmību uzņēmās visai grūtu pienākumu – filmas montēšanu. Tā nu no manis it kā neko vairs nevajadzēja un tad modele to laipni izmantoja, lai man varētu pārmest uzfilmētā materiāla “sviestainumu” un tāpēc vēlāk atteicos sagādāt labu uzfilmētā materiāla apstrādes programmu. Bet Jānis, lai arī ne pārāk labā situācijā, izmantoja to, kas viņam bija un lai gan izsmēla sev pieejamās video apstrādes programmas iespējas, ar Gičas mūziku un modeles/Reinīša asistenci uztaisīja izcilu galaproduktu, par kuru ar kritiku izteicās tikai viena skolotāja, kura filmā meklēja mākslu un nevarēdama tās stilu definēt, nosauca to par postmodernismu.

Tā nu priekšnesums 170mb apjomā mums bija un par pārējo parūpējās vairāki pedagogi un paši skolnieki, no kuriem divi vadīja vakaru, bet 11.a, 11.b rādīja savus priekšnesumus un 11.c dekorēja, kārtoja un beigās arī savāca zāli, kurā viss norisinājās. Paša pasākuma sākums bija noteikts 18.00, bet tā kā sākumā bija pāris tehniska rakstura problēmas, tad tas aizkavējās un labi vien bija, jo man pašam iznāca ierasties pēc 18 un secinājis, ka vēl nekas nav sācies, kopā ar pāris klasesbiedriem devāmies uz veikala pusi.

Jāpiezīmē, ka no Ungārijas brauciena mums ar riču bija palikusi viena 0,7 atlantis pudele, kurai mēs gandrīz nepieskārāmies un tā vietā aliņus trekterējām. To tad arī paķēru līdzi, bet savu daļu apmainīju pret 5 aliņiem, kurus nosponsorēja Edža. Veikalā satiku arī ambāli, kuram pateicis, ka varbūt nerādīs filmu, jo projektors nestrādā, dabūju visai interesantu atbildi: “normāli, tā taču ir mūsu skola”. Pasmējām, iepirkāmies un gājām uz kultūras nama pusi.

Nedaudz ieēdām, iedzērām un skatījāmies priekšnesumus, klausījāmies runās un priecājāmies. Programmas ietvaros bija paredzēta prezentācija, kas norisinājās paralēli gredzenu pasniegšanai. Pēc uzvārdiem sašķiroti, mūsu vārdi tikai nosaukti un kamēr katrs gāja uz zāles vidu saņemt gredzenu, uz sienas parādīja mūsu bērnības bildi ar nelielu tekstu.

Manējais sākuma variantā bija “Jāatzīst, ka šajos skolas gados esmu diezgan iemācījies, sapratis un paveicis. Par šo visai interesanti pavadīto laiku vēlos pateikties visiem cilvēkiem un necilvēkiem, kas mani pamācīja un atbalstīja, piesmēja un nosodīja. Paldies.” Vēlāk tas tika pacenzēts un beigās tas bija bez “cilvēkiem un necilvēkiem”, kā arī beiu daļa mainījās uz “mani pamācīja, atbalstīja un reizēm nosodīja”. Ja sākumā par šādu cenzūru biju neapmierināts un gāju “kasīties”, bet aizmirsu par “cilvēkiem un necilvēkiem”, un “apsmēja” arī neielika atpakaļ, jo tas burtiski nozīmē “izvarot”, tad beigās par to biju priecīgs, jo tas varbūt nedaudz pabojātu pasākuma svinīgo noskaņu un tad es atkal dabūtu izjust nosodījumu, “viedus” vārdus un stagnātu spriedelēšanu man aiz muguras, kas dažreiz, protams, ir tīri uzjautrinoši, šad tad arī var būt apgrūtinoši.

Tā nu tikuši aplaimoti ar klases audzinātājās rokas spiedienu un gredzenu, pēc kā apsēdāmies un kad visi bija vietās, parādījām savu priekšnesumu. Applausi skanēja jau vairākas reizes filmas vidū, kas liecināja par to, ka tā tiešām bija izdevusies. Un noskatījušies to, lielu applausu pavadībā tā vietā, lai klausītos nākamo runu par NATO un Žirinovski, n-tos paldies un kārtējo reizi frāzi par dārgakmeņiem, kas jāslīpē (un to visu no viena cilvēka mutes), devāmies uz bodi, kurā vēl sarūpējām sev pilnu somu ar dažnedažādiem grādīgajiem dzērieniem. Mierīgu gaitu nācām atpakaļ, ārā vēl šo to pārrunājām un devāmies iekšā, bet tālu gan netikām, jo mūs aizturēja apsardze un pasmago somu neļāva nest iekšā, jo nojauta tās saturu. Minūtes piecas gudri vervelējām un gandrīz jau pieņēmām lēmumu paprasīt kādam no mūsu vecākiem, lai ienes somu, līdz pašiem sargiem apnika skaidrot savu nostāju un mēs tikām ielaisti.

Turpinājām vakaru un visai veiksmīgi izklaidējāmies. Iznāca arī nedaudz pafotogrāfēt un padejot. Jāpiemin, ka dažas bildes ir visai interesantas, piemēram, divu baibiņu buča, kā arī viena kūleņ-bilde un vēl cita, kurā redzami Ričs un Paulis, kad viņi devās paaurot pie mikrofona. Turpinot stāstu, jāsaka, ka beigās alkohols darīja savu un jau pats jutu, kā runājot, mežģās mēle un atsevišķus vārdus izdodās visai neskaidri izteikt. Interesanta sajūta katrā ziņā – pats būdams pie it kā pilnas apziņas, nevarēju vairs skaidri parunāt.

Bet tā kā pasākums jau gāja uz beigām, tad par to īpaši neuztraucos, jo tovakar nekur citur doties vairs nebija plānots un drīz vien devos mājās…

Komentāri

centaura 05.04.2004 / 01:12:41

Moriņ, šoreiz man nākas atzīt, ka visai detalizēti es centies izklāstīt visus notikumus, kas saistīti ar žetonu vakaru, un tas tev ir tīri labi izdevies, bet es protams atradu, kur piekasīties:D nu varēju jau tu kaut mazāko cieņu filmas montētājiem Jānim, Reinim un Modelītei izrādīt, viņu vārdus rakstot ar lielo burtu (kaut gan, kā man zināms, tad visu cilvēku vārdi un iesaukas ir jāraksta ar lielo burtu) manuprāt, arī Riekstu kundze un Baibiņas ir izpelnījušās tavu cieņu, tāpēc varēji to izrādīt arī viņām;)
Ps. nezkāpēc man liekas, ka pēc šī komenta izlasīšanas, tev būs radies vēl viens leiks iemesls mani par nelietīgu un nepieklājīgu dēvēt, jo pēdējā laikā tev šī nodarbe ir kļuvusi īpaši mīļa:P


mors 05.04.2004 / 01:59:14

varbūt būsi pamanījusi, bet arī savu uzvārdu nerakstu ar lielo burtu un ne jau tāpēc, ka man nebūtu nekādas pašcieņas 😉 iespējams, ka arī bez tevis kāds vēl šo vārdu/iesauku rakstīšanu ar mazo burtu uztver kā necieņas izrādīšanu, bet tā tas nav (domāts). palasot citus rakstus un paskatoties galerijas bilžu aprakstus ir redzama tā pati parādība, lai gan pēdējā laikā cenšos laboties, lai nerastos šādi pārpratumi un galerijā žetonvakara bilžu aprakstos vārdus/iesaukas arī ieliku ar lielajiem burtiem, bet rakstā par to pavisam piemirsu ;| runājot par cieņu, es jau, liekas, to izrādīju ar savu atzinību par galarezultātu, tā kā… jāsaka, ka tu esi neliete 😉


Jampizzz 05.04.2004 / 09:47:22

Par juuusu filmu jaasaka vieniigi pozitiivi vaardi, bij par ko pasmieties :), lai arii cik sapratu no raksta, vareeja buut arii smiekliigaka un sviestainaaka, bat lai nu kaa tomeer visiem patika. Veel viena lieta ko gribeeju piebilst, par tiem diviem taa sauktajiem muuzikjiem, pirmaa doma kas man ienaaca praataa bija – kaarteejo reizi O1V atrada muuzikas monstrus :D, peec tam jau man iisteniibaa bija jau PO, laikam jau alkahols bija pie vainas…

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s