Āksts, nīkulis vai neveiksminieks?

Šādu jautājumu (skat. virsrakstu) es sev gribētu pajautāt pēc 2 dienu ilga pasākuma (22.04. – 23.04). Gribi zināt kāpēc, tad lasi vien tālāk…

Viss sākās ceturtdien – mēs, 10 cilvēki ar 4 laivām un labi daudz grādīgajiem devāmies unikālā braucienā pa Ogres upi. No paša rīta ar busu no Ogres aizbraucām līdz Glāzšķūnim. Pie tilta nokāpām līdz upei un sagatavojām visu nepieciešamo – uzpumpējām laivas, sadalījām vietas, nedaudz iedzērām un sabāzām mantas miskastes maisos. Ļoti daudzsološs sākums un tā nu stūmāmies iekšā upē…

Ik pa laikam varēja dzirdēt “vienkārši ideāli” un jāatzīst, tā arī bija! Ātri vien arī šo to samērcējām un sasmērējam, bet kaut kā tas īpaši neuztrauca, un tā ar nelielām pauzēm pēc dažām stundām tikām līdz Ogresgalam, kur sākās pirmais action’s.

Savā pēdējā pieturas vietā apmainījos ar Rūdžu vietām, un tā es kopā ar Tomiņu un Ričiņu turpinājām šo braucienu 3-vietīgajā laivā! Kā nu gadījās, kā nē – mēs, 3 āksti, bijām totāli atpalikuši un aliņš, sidrs un šņabis arī lika sevi manīt. Ričiņš gandrīz ielikās iekšā, kamēr mēs ar Tomu mainījāmies ar vietām, bet nu OK – viss labi, kas labi beidzās.

Bet kur nu – drīz vien uzdūrāmies uz kādas mazas saliņas, kur sadūrām laivu. Super, 30 sekundēs viena puse bija tukša un mēs grimām nost, bet galvenais, ka labi ierēcām. Kamēr es ar Ričiņu ķeksējām mantas, Tomiņš ņēmās ar laivu. Lai tiktu no tās salas krastā mums vajadzēja brist cauri vietai, kur dziļums bija ~ līdz nabai. Straumei piepalīdzot, gandrīz ievēlos pilnīgi iekšā, bet kaut kā beigās noturējos. Tikuši krastā savas 5-10 minūtes lādējāmies un bezjēgā rēcām. Tad izlakām Riča mazo LB pudelīti un maldījāmies pa Ogresgalu.

Ieraudzījuši kādu vietējo, pieminot Reinīti (kurš arī ir no Ogresgala), dabūjām no viņa telefonu un Ričs sazvanīja Gaču, kurš mūs izglāba, un kopā ar Janku atbrauca pakaļ. Tā nu absolūti “nekādi” braucām gar upi, satikām visus pārējos un devāmies uz … Baibas dārzu, kas bija Lašupēs.

Uzņēma mūs vienkārši viesmīlīgi, iedeva baltas zeķītes, tēju, kediņas, kalošas un vēl visādus apģērba gabalus. Tā nu mēs laidām muļķi, līdz kāds izdomāja aiziet līdz Ogres HES’am (kas bija domāts kā galapunkts) sagaidīt pārējos. Kaut kā aizvēlāmies līdz turienei (bet jau bez Tomiņa, kas kopā ar mūsu glābējiem Gaču un Janku bija aizbraucis mājās).

Tā nu pie HES’a palikām – es, Ričs, Baiba un viņas mamma. Es, aplējies idiots, gribēju atklāt peldēšanas sezonu, bet tiku atturēts, par ko man liels prieks. Un kaut kad drīz arī ieradās 2 laivas un no vienas no tām Reinīts smagi ievēlās ūdenī, bet trešā laiva ar U.T. un Svetu nebija redzamības zonā, kas man jau tā bija pāris metri.

Ričs palika, lai varētu viņus sagaidīt un parādīt ceļu uz dārziņu, bet mēs stiepām laivas ar mantām uz dārzu. Kaut kā tikām galā. Sekoja aliņi, ugunskurs un vispār nežēlīgākā “migla”. Kaut kad jau arī pats Ričs ar U.T. un Svetu bija tikuši līdz šejienei un tā nu mēs sēdējām pie ugunskura un cepām desas. Un ēdot tās, es jau otro reizi apdedzināju savu mēli (pirmo reizi, dzerot tēju). Tātad, dzērām un nez ko vēl darījām, līdz negaidīti mūs (vismaz mani) pārsteidza tumsa.
Nezinu, kā beidzās vakars, ap 12-02 aizgāju gulēt (gultas bija dārza mājiņas otrajā stāvā).

Naktī sekoja nākamais action’s. Ap 2-3, kamēr visi gulēja vai bija kaut kur izklīduši, vēl “nenoskaidrotas personas” atbrauca un izdemolēja visu, ko varēja. Piecūkoja virtuvi (ar sviestu nosmērēja logus, traukos salēja kečupu, izbārstīja cukuru, tējas paku brutāli apsmēja, tajā atstājot urīna pēdas), izmētāja laivas, iznesa vārtiņus u.t.t., bet paši tikpat mistiskā veidā kā ieradās, tā arī pazuda.

Šajā vietā jāpiemin, ka es gulēju un daudz kas no šī visa līdz manīm nenonāca ātrāk par rītu, kas kā sākās, tā nevarēja beigties. Totālākās paģiras – es biju morāli sagrauts un fiziski izsmelts. Bet ar to vēl nepietika – kā cēlos no savas gultas augšā, tā atsitu galvu pret jumtu. Kaut kā norāpoja uz apakšējo stāvu un uztaisīju kaut kādu suslu no ūdens un “kapučīno” pulvera, iedzēru un gāju vēl pagulēt.

Ātri vien arī pārējie piecēlās un drīz vien taisījās prom, kamēr es vemstījos apkārt un smagi nožēloju izdzerto. Beigās bijām palikuši 3 – es, Baiba un Reinīts, viņi bija visu savākuši un es visu pievēmis. Atbrauca Baibas sencīts un es, labu gribēdams, vēl 3. reizi iedzēru ūdeni un aizgāju pavemt, lai neveiksmīgi nepievemtu viņa mašīnu. Kamēr es rīstījos, viņš uzsāka ļoti pamācošu un sirsnīgu dialogu:

Iekšas netur?
Jāāā….
Mazāk dzert vajag … vai arī nejaukt kopā!

Kaut kur dzirdēts padoms, bet liekas, mūžam neievērots. Tad nu ātri sakrāmējām (kas nu krāmēja, kas nē …) mantas un es tiku aizvests līdz Ogres centram, kur es vienkārši kriminālā izskatā (aizvēsturiskās kediņās, baltās zeķītēs, šortos, ar kuriem iesēdos kafijas krūzītē, milzīgā, baltā, vilnas džemperī, netīrā jakā, ar nobrāztu seju un melnā cepurītē) devos no tuneļa līdz Kultūras nama taksofonam (~100m).

Jāpiemin, ka man vēl bija relatīvi smaga laiva, airi un mugursoma. Tā nu ar 3 pauzēm (ierēciet vien) tiku līdz taksofonam. Zvanīju visiem, kuru numurus zināju un kuriem varētu būt mašīna un skaties, apmēram jau pēc 1h Ričiņš atbrauca pakaļ. Vienreiz piestājot un pavemjot, tiku mājās.

Visu dienu nogulēju, novēmos un klausījos gudrajos senčos. Tā nu priekš manīm beidzās šis pasākums. Cik veiksmīgi, par to vēl varētu strīdēties, bet es domāju, ka kaut kas līdzīgs noteikti tiks atkārtots. Kā nekā jāieņem arī citas upes un 3 laivas jau vēl ir…

Komentāri

spinrail 05.08.2003 / 20:14:00

nice :DD


grieta 17.10.2003 / 16:06:00

nu riktigi labs man ar sagribejas kaut kur ar lavam aizbraukt….


Lars 20.03.2004 / 12:11:04

Forsh tuss tev izdevaas. 😀

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s