Kā mēs uz Ungāriju braucām

No 15.-19. martam kopā ar O1A un ģimnāzijas koriem biju ekskursijā uz Ungāriju. Tā kā pats nedziedu, tad man šis brauciens bija tīrākā izklaide un par to arī mēģināšu pastāstīt.

Kopā bijām ap 60-70 cilvēkiem, tajā skaitā divi šoferi, māsiņa, 3 kora vadītājas, vēl kāda dāmīte un, protams, gide Gideone. Jāatzīst, ka vēl nekad tik īsā laika posmā nebiju izdzēris, muldējis un smējis tik daudz, un tāpēc arī varbūt šeit iznāks sastāstīt šo to ne tā, kā tas bija patiesībā. Bet droši varu pateikt, ka laiku pavadīju labi un par to esmu pateicīgs visiem līdzcilvēkiem, kas šajā braucienā piedalījās, īpaši tiem, kas mani uzklausīja, pacieta un kopā ar mani pasmēja vai kaut parunāja. Paldies.

1. diena

Ap 6 piecēlos un, sakravājis mantiņas, prātoju par to, vai neesmu kaut ko aizmirsis. Kad viss likās sakārtots, vēl šo to uzēdu un varēju doties. Ap 7.30 ticis līdz izbraukšanas vietai, palūdzu pāris meitenēm pieskatīt manas mantas un aizskrēju pēc pāris aliņiem, jo pie kā stiprāka vēl negribējās ķerties. Atgriezies, ieraudzīju arī Rihardu, kuram pateicoties par viņa uzstādīto ultimātu kora vadītājai, varēju piedalīties šajā daudzsološajā piecu dienu ekskursijā.

Tad nu, sasveicinājušies un novērtējuši situāciju, drīz vien kāpām iekšā divstāvīgajā autobusā un, atraduši divas brīvas vietas autobusa otrā stāva aizmugurējā daļā, apsēdāmies un pārmijuši kādu vārdu, jau pēc neliela brīža devāmies ceļā. Ātri vien attaisījām aliņus, sameklējām čipsus un piecu dienu atrakcijas varēja sākties. Ēdām, dzērām, smējām un ātri vien sapratām, ka vajadzētu kādu pieturas vietu. Par laimi nebijām vienīgie un līdzīgā situācijā bija nonākuši visai daudz cilvēku un necilvēku, un tā pa vienam un pa vairākiem, sākumā pieklājīgi, vēlāk jau uzstājīgi, mēģinājām sarunāt autobusa šoferi Jozefu apstāties.

Bet tā kā viņš līdz ar otro ākstu un gidi bija pilnīgākie necilvēki, tad viņi kopā ar pārējām 4 dāmītēm mūs apsmēja un aicināja izmantot pudeli. Cik sapratu no Jozefa – tad tā jau nebija pirmā reize. Drīz vien jau biju tādā ekstāzē, ka šis variants nelikās vairs nemaz tik nereāls. Bet kaut kad arī autobuss tika apstādināts un apmēram puse no ekskursantiem metās ārā kādu koku aplaistīt. Pēc šī sapratu, ka šķidrums jāuzņem nedaudz lēnāk, lai neiznāk tikpat vai vēl traģiskāk atkal pēc pāris stundām.

Tā nu lādējām necilvēkus un turpinājām iesākto, drīz arī nonācām pie Latvijas-Lietuvas robežas. Tikuši tai garām, es jau biju paspējis nonākt līdz aizmugurējām sēžamvietām un klausīdamies mūziku, nedaudz iemigu. Tikmēr Rihards iepazīstināja līdzcilvēkus ar mūsu piedzīvojumiem Lietuvā un pie viņa nosēdās ambālis Mārtiņš. Jāpiezīmē, ka mēs – es, Rihards un Mārtiņš bijām visai saliedēti un savstarpēji saprotoši āksti, kas bija par iemeslu tam sviestam, ko dzinām un gandrīz nebeidzamajām smieklu lēkmēm.

Kaut kad šķērsojām arī appisēju valsti un tikām Polijā. Kur vēl vienā mums traģiskā brīdī autobuss apstājās tikai tāpēc, ka vienai meitenei bija palicis slikti no alus smakas un viņa ģība nost (kā vēlāk izrādījās – meitenei nebija slikti, bet kāpēc buss apstājās – nav skaidrs). Drīz arī pienāca vakars, bet atrakcijas tikai sākās. Viepli aizlējuši bijām ne tikai mēs, bet arī, var teikt, viss buss. Tādu kopīgu nodzeršanos nebiju vēl piedzīvojis. Pateicoties mūsu atbildīgo vaļsirdīgajai attieksmei pret šo visu, mēs brīvi pārvietojāmies, pirkām un tukšojām dažnedažādas pudeles.

Un drīz arī bija jūtamas sekas – pāris mazās meitenes, kas nebija neko rūdītas šajā jomā, gandrīz vai kājas atstiepa. Īstenībā vienas būtnes glābšana bija ne tikai dramatiska, bet arī visai smieklīga. Vēl tagad jāsmej, atceroties viņas glābšanas akciju. Tātad – bijām apstājušies kaut kāda kalna vidū. Apkārt mežs, nogāzes, tumšs, sniegs. Netīrs sniegs, īpaši tas, kas bija pie paša ceļa. Sniegs bija neapetelīgi tumšā krāsā, bet tas netraucēja to viņai iebarot. Atbildīgā viņu piecēla no tupus stāvokļa un iegrābusi ķetnā kārtīgu šīs masas gabalu, vienkārši viņai to iebāza sejā, līdz tas pazuda viņas rīklē. Mēs bijām šokā – tas izskatījās vienkārši nežēlīgi, bet laikam efektīvi, jo, cik sapratu, drīz viņa attapās.

Otrai meitenei gāja nedaudz bēdīgāk, viņa pat pulsu pazaudēja. Kamēr māsiņa ģība nost, to redzēdama, cita dāmīte glāba šo alkohola upuri. Klāt nebiju, bet izklausījās visai nopietni. Īpaši labi liekas tas, ka māsiņa tā vietā, lai palīdzētu, pati ļimst kopā. Pēc tam pusdzīvā būtne pat izbaudīja tās pašas glābējas pirkstus savā rīklē, lai veicinātu vemšanu. Bet nu labi, ka tas vēl veiksmīgi beidzās un neviens nekur speciāli jāved nebija, lai gan tādas domas virmoja gaisā.

Un tā mēs naktī ripojām pa Polijas neceļiem un es, iekārtojies aizmugurē, runājos. Gvelzu cik vien spēju. Brīžiem gandrīz vai monologā. Filozofēšana mijās ar demagoģiju, demagoģija ar apsmiešanu un tas viss ar citu miega traucēšanu. Īpaši komunikabla bija mana blakussēdētāja, kā viņa pati sevi sauca – Daidziņa. Nezinu ar ko tas sākās, bet vairākas stundas notika viņas izvirtības apspriešana un iespējamā problēmas risināšana, un runājot arī par citām tēmām, mēs līdz rītam viens otram neļāvām aizmigt.

Pa starpai mūs izklaidēja cilvēks unikums ar izcili perversām anekdotēm un vēl iepazinos arī ar Jāni, kurš mani atbalstīja un palīdzēja veidot pāris diskusijas neguļošo starpā. Īstenībā pa tām nakts stundām mēs nonācām pie pāris labām atziņām un pirmo reizi tik daudz norunājis tik īsā laika sprīdī, priecājos par paveikto un uzskatu, ka tas bija visai jautri un, iespējams, pat noderīgi.

2. diena

Visai agrā rītā, šķiet ap trijiem mēs iebraucām pie Krakovas ūdens atrakciju parkā. Tā kā viņš vēra savas durvis vaļā tikai 8, tad mums atlika 5 stundas sēdēt busā un skatīties uz parka ārējo sienu. Atradāmies mēs visai lielā stāvlaukumā un kā par brīnumu – tajā bijām vienīgie tik kaislīgi gaidītāji. Līdz astoņiem ar savu runāšanu bijām paspējuši visus autobusa pēdējo solu pasažierus piecelt augšā reizes divas vai trīs un kopā iznāca varbūt kādu stundiņu pa starpai nosnausties.

Sagaidījuši astoņus tikām arī ielaisti pašā celtnē un pēc pusstundas jau bridām ūdeņos. Nekas daudz tur nebija, bet vienai stundai pietika ko darīt. 2 trubas, no kurām viena pat bija visai interesanta, lai gan ne pārāk ātra, vairāki džakuzi, 2 nelielas sienas, kurās kāpt, pāris kalniņi, no kuriem nošļūkt un baseins, kas šo visu savienoja. Viens no kalniņiem šķita īpaši labs, jo nobraucot lejā, tas ļāva izjust paša slīdēšanu pa ūdens virsmu, kas man likās visai interesanti. Dažiem gan uz šī paša izstrādājumu iznāca arī tīri labi muguru apsist, jo vidū bija kas līdzīgs nelielam trampalīnam.

Pēc ūdens atrakcijām ar kājām un pēcāk ar busu devāmies pilsētas centra virzienā. Pāris stundās šo to apskatījam, ieēdām ar Rihardu pa kebabam, padedzinājām mutes ar garšvielām un kādu bildi arī iznāca uztaisīt. No 2 princesēm vēl dabūju 2 aukstus aliņus un sagaidījuši autobusu, tajā iekāpām un ripojām tālāk.

Pēc pāris benzīntanku apmeklējumiem mūsu atbildīgās personas bija nonākušas pie secinājuma, ka mēs dzeram par daudz un tāpēc tik bieži uzmācāmies ar saviem lūgumiem pēc pauzēm. Un pilnīgi negaidīti dažiem, tajā skaitā man, tika atņemti tikko svaigi iegādātie aliņi ar solījumu tos atdot vēlāk hotelī. Un kā gadījās, kā nē – bet neviens pie saviem aliņiem netika.

Jāpiemin, ka vēl citā benzīntankā tika samesta naudiņa un nopirkta viena erotiska rakstura video filma, kura tā arī netika uzlikta ar visai nepārliecinošām atrunām. Bet tas jau netraucēja to noskatīties pašiem šoferiem. Pēdējās dienas beigās uzzinājām, ka viņi ne tikai naktī bija skatījušies mūsu filmu, bet arī izlakuši mūsu aliņus, pēc kuriem viņiem, redz, galva sāpējusi un dūrītē arī viņi paspēja pasist. Klāt gan nebiju, kad ambālis uzdeva šo visai diskrēto jautājumu Jozefam, bet uz to tika dota apstiprinoša atbilde. Tā neko, vispār tīri jauki cilvēki – dienā mūs piesmej un nestājās malā, bet vakarā dzer mūsu alu, skatās mūsu filmu un sit dūrītē, bet pēc tam vēl gaužās, ka alus esot bijis sūdīgs. Paldies, pajoliņi.

Vēlāk šķērsojām arī Polijas-Slovākijas robežu, kur iznāca uz laikam Tatriem paskatīties un pa dubļiem pamīdīties, jo tur laiks bija visai nepastāvīgs. Veiksmīgi šķērsojām arī Slovākijas-Ungārijas robežu un vakarā tikām izguldināti kādā visai drūmā iestādē, kura sevi par vienas zvaigznes hoteli dēvēja. Lai gan dzīvošana iekš tām telpām ar pāris tualetēm un dušas telpām bez aizkariņiem nebija neko komfortabla, ārpus tām man gan tīri labi patika, jo temperatūra dienā bija pie 20 grādiem, bet vakarā arī nebija neko auksts. Dažās (ne jau mūsu, protams) istabās gan bija arī TV un ledusskapji, bet ambāļa istabiņā pat kārtīgs galdiņš nebija.

Nospriedām, ka senāk šeit bija vai nu pāraudzināšanas iestāde, vai arī trako māja. Omulīgs skats pavērās arī izejot no šīs iestādes – asins pilieni zemē un visapkārt drūms klusums, kas gan netraucēja dažiem asprāšiem doties benzīntanka meklējumos, jo pašā aizgaldā nebija ne veikala, ne bāra, nekā. Tikmēr es aizgāju ciemos pie princesēm, bet neko daudz neiznāca pabūt viņu istabiņā, jo ar nepatīkamu un nosodošu demagoģiju mani pārsteidza abas kora vadītājas, kas tajā vakarā ne mani, ne arī citus negribēja uzklausīt, bet gan paterorizēt par visu, ko vien varēja izdomāt un mums piesiet.

Nosolījās arī pieņemt sankcijas un nežēlīgi rīkoties, ja redzēs mūs vēl tik atklāti dzeram un mani tāpat kā pārējos aizdzina uz istabu ar prasību pēc 15 minūtēm gulēt. Bet tā kā daļēji viņām bija taisnība un viņas bija visai lielā stresā dēļ pagājušās nakts notikumiem, tad tas ir pilnīgi saprotami un viņām pārmest neceļās roka, lai gan pašas sākumā, pēc viņu vārdiem “piemiedza acis”, to visu netieši veicināja. Drīz arī atnāca dārgie draugi ar vīnu un alu, un nedaudz patukšojuši pāris pudeles arī aizgājām gulēt.

3. diena

Piecēlāmies, paēdām pieticīgas brokastis – maizītes un tēju. Tad uz busu, kas mūs aizveda Budapeštas centra virzienā, kur mūs sagaidīja vietējā gide un izvadāja apkārt. Pēc tam apskatījuši pāris objektus, parunājuši ar vietējiem spekulantiem, devāmies uz ārstnieciskajiem baseiniem, kas bija zem klajas debess. Bija tīri jauki, pat peldcepuri-parodiju, precīzāk, plēvi ar gumiju, uz galvas paspēju uzvilkt, lai varētu papeldēt arī lielākajā baseinā, kur galvassega bija obligāta. Tad meklējām ceļu atpakaļ uz “hoteli”. Sākumā ne pārāk veiksmīgi, bet pēc apmēram pusstundas jau pareizais virziens bija noteikts un visa karavāna čāpoja uz mūsu apmešanās vietu.

Es ar dažiem līdzcilvēkiem nedaudz atpalikām un tukšojām palikušos aliņus un pēc tam sapratuši, ka mums nav neko daudz laika un dzeramā, skrējām uz veikalu, lai varētu papildināt mūsu krājumus. Nākamā atrakcija bija domāta izbrauciens ar kuģīti pa Donavu un lai tiktu līdz mītnei, noliktu mantas, paņemtu nepieciešamo un iekāptu busā, lai dotos ciemā pie Donavas un to visu izdarītu laikā, nācās pielikt soli un nedaudz paskriet. Veiksmīgi visu izdarījuši un ievēlušies busā, ripojām Donavas virzienā.

Kā jau no Jozefa varēja sagaidīt, neko tuvu viņš mūs pie mērķa nepieveda un nācas pāris kilometrus gar krastu doties ar kājām, pēc kā vēl gaidījām kamēr kaut kādi krabji izlien no kuģīša un mūs ielaiž. Ieņēmuši vietas, pamanījām romantisko atmosfēru, kas uz kuģīša valdīja – uz galda katram bija pa šampanieša glāzei, bija aizdegtas svecītes un skanēja klasiskā mūzika. Gida lomu uzņēmās kāds visai solīdi apģērbies matrozis un tad nu visu laiku kaut ko vervelēja. Kamēr jaukās vadītājas klausījās viņā, tukšoja glāzes un baudīja estētiskos skatus, mēs sevi tīri labi izklaidējām ar nedaudz savdabīgu atrakciju.

Pie mūsu galda apsēdās cilvēks humors, īstajā vārdā Taņa, atstāja savu fotoaparātu un pati izgāja uz klāja. Daudz nebija jādomā un mēs paķērām viņas fotoaparātu un devāmies kādu bildi uztaisīt. Pirmo reizi izbaudīju cita cilvēka fotoaparāta izmantošanu, viņam to nezinot. Līdz šim bija gadījies otrādāk. Tā nu mēs ar ambāli un rihardu safotogrāfējām bildes, kuru nosaukumi varētu būt apmēram šādi: “2 dibeni tualetē”, “dibens pāri bortam”, “dibens aiz stikla”, “dibens kuģīša ejā starp cilvēkiem”, “dibens zem galda”. Un tā apmēram 10 bildes, pašai Taņai nezinot. Par šo atrakciju mēs smējām vēl dienas 3 un nez kā vēl smiesim, kad tās bildes redzēsim.

Sākumā bija doma tāda – ka viņa attīstīs tās bildes un tad varam tikai iedomāties viņas sejas izteiksmi, redzot tās bildes. Bet vēlāk nospriedām, ka tā nevar (jo gadījās tā, ka papriekšu darījām un tad domājām un tas atkal var izraisīt negatīvas blakusparādības gadījumā, ja kāds mūsu seklos jokos nesaprot) un filmiņu palūdzām atpakaļ. Attīstīsim to paši, liekos kadrus izgriezīsim un pārējos atdosim, bet no bildēm varbūt varētu kādu foto vērtēšanu lapā uztaisīt, lai cilvēki redz mūsu pūliņus.

Pēc brauciena devāmies atpakaļ uz naktsmītnēm un turpinājām lielo kodienu. Dzērām kā nelabie un pat nezinu, kur palika Ričs, bet ar ambāli mēs vēl cirkus taisījām tīri labus. Kaut kādā veidā pie mums nonāca vēl kāds cits fotoaparāts un tad nu traucējot citiem naktsmieru, gājām tos fotogrāfēt. Notika tas visai interesantā veidā – ievēlāmies istabā, ja cilvēks negulēja, to pamodinājām, uzlecot virsū un tad fotogrāfējot. Beiguši šo atrakciju vēl pastaigājām apkārt, parunājām ar cilvēkiem (un necilvēkiem) un kaut kad arī gulēt aizgājām.

4. diena

Šodien mūsu viesmīlīgo naktsmītni ar visiem tās iemītniekiem, pārsvarā vietējiem mērgļiem, kas naktī solīja policiju izsaukt, pukstēja vācu valodā “schlafen” un traucēja mums izklaidēties, bija jāpamet. Savācām mantas, nezinu gan vai visas, jo, piemēram, es, šķiet, aizmirsu peldbikses un čības, bet nu nav prieku bez bēdām un otrādāk. Un tā nu braucām uz kādu citu pilsētu, kura pēc tūristu apmekējuma esot trešā lielākā. Visa pilsēta bija tādā kā milzīgā bedrē, visapkārt bija kalni un mēs bija ielejā. Izstaigājuši noteikto maršrutu, ieguvām savā rīcībā pāris stundas brīvā laika, kuru izmantojām ēšanai un vīnu iegādei. Mūsu naudā rēķinot, cenas svārstījas no kaut kādiem santīmiem līdz padsmit latiem par vīna pudeli.

Pēc tam bija jādodās uz kultūras centru, kur bija paredzēts koncerts, kas bija par iemeslu šim visam braucienam. Dziedoņi ģērbās, bet es ar Juri, kas bija vēl viens dīkdienis, kas korī nedzied, bet līdzi brauc, gājām pastaigāt pa pilsētu. Atnākuši, dabūjām uzdevumu, doties pa pilsētu meklēt šoferus ar busu, jo busā bija aizmirsta kokle. Nogājām visai ievērojamu gabalu, apskatījām 3 benzīntankus, bet busu ar šoferiem tā arī neatradām un nospriedām, ka viņi ir uz kādu bordeli devušies.

Tā nu atnācām atpakaļ, nodevām bēdīgo vēsti un ieraudzījām visus skaisti saģērbušies, izņemot ambāli, kurš redz nevarēja piedalīties dziedāšanā, jo viņa krekls nebija tik balts cik pārējiem. Paskatoties uz viņa aizvainojumu varējām viņu tikai apsmiet un pievienoties pukstēšanā par netaisnību, jo pēc tam ievērojām, ka vienam citam tipiņam kājās bija džinsas, citam kurpju vietā botas un galu galā viņi varēja dziedāt, bet ambālis nē. Turklāt viņam būtu jāstāv beigās un vairāk par viņa viepli neviens neredzētu, un kā viņš pats izteicās – viņš tur pliks varētu dziedāt.

No tā ambālis izsecināja, ka vadītāja viņu vienkārši negrib redzēt tur, par ko mēs vēl vairāk smējām. Bet nu vismaz viņš pirmo reizi varēja paklausīties kā izklausās kora kolektīva dziedāšana, jo līdz šim viņš bija atradies tikai uz skatuves. Beigās arī kokli atveda pats Jozefs, jo bija nojautis, ka kāds noteikti būs kaut ko aizmirsis. Tā visi varēja uzsākt pilnīgu priekšnesumu. Jāatzīst, izklausījās tīri labi, lai gan man šāda veida mūzika neinteresē. Pa starpai, klausoties, nedaudz pasmējām un vēl uztaisījām pāris bildes ar humora fotoaparātu.

Bet tad notika kaut kas ne pārāk jautrs – viens tipiņš, kas dziedāja, vienā brīdī palika auksts. Nezinu kā viena no atbildīgajām to ieraudzīja, bet ja viņa momentā nebūtu pie viņa pieskrējusi klāt, viņš būtu novēlies un kārtīgi apsities. Viņš pieturoties pie glābējas, nostreipuļoja lejā un tika izvests ārā no zāles. Nebūdami pilnīgākie necilvēki, devāmies ārā un jautājām vai nevaram kaut kā palīdzēt, jo izskatījās viņš baisi – pilnīgi bāls. Gar degunu viņam vicināja vati ar ožamo spirtu un aizvedām viņu uz citu telpu pie loga, lai atgūstās.

Pēc koncerta, kuru apmeklēja padsmit kultūras cilvēku, nākamais mērķis bija vakariņu ēšana. Ceļā uz kaut kādu internātskolu iznāca pieredzēt kādu interesantu fenomenu. Cilvēkam nezvēram, kurš stāstīja perversas anektdotes un vēl perversākus stāstiņus par saviem draugiem zoofīliem, cilvēkam, kurš savu mūžu nebija mutē ņēmis neko grādīgu, kāds iedeva nedaudz amoru. Viņš, pēc paša vārdiem, ar mēli to nogaršoja, es teiktu, ka viņš izdzēra 2 mazus malciņus, bet nu uzvedās pēc tam tā, it kā būtu 2 litrus izpļāvis. Viņš bija pilnīgā lopā, sāka runāt visai nesaprotamus savārstījumus, nevarēja mierīgi nosēdēt, fokusēt acu skatienu un pat nereti sadzirdēt mūsu sakāmo. Skatījās šķībi un uzvedās tā, it kā būtu manāmi ierebis, lai gan pats apgalvoja pretējo. Lai nu kā, bet mēs bijām ļoti pārsteigti par šādu unikumu.

Tikuši līdz ēdināšanas iestādei, sākumā mums bija neliels šoks, kas mijās ar izmisīgu sprauslāšanu, jo uz galdiem bija izlikt mazi šķīvīši ar salātiem un kaut kāda limonāde. Sēdējām un domājām, ka esam pilnīgi piesmieti un apkrāpti, bet pārsteidzāmies, jo pēc kādām 10 minūtēm mums atnesa kartupeļus, rīsus un 2 gaļas gabalus. Tā nu paēdām, izgājām ārā un tur viens asprātis vietējiem nodziedāja kādu balādi un sacēla visai daudz cilvēkus augšā. Kad visi tūristi ar piestumtiem vēderiem bija iznākuši ārā, devāmies tālāk un aizbraucām uz kaut kādu ciemu, kur visai drūmā celtnē bija pāris vīna pagrabi, kuros mēs varējām lūpas apslapināt ar piedāvāto.

Katrā ziņā pilnīgi bezjēdzīgi tas viss iznāca un kārtīgs aplauziens, jo bijām cerējuši piemesties par velti. Bet nepadevāmies kārdinājumam nogaršot vīnu un ņēmām palīgā pāris plastmasas pudeles. Samaksājuši par to piepildīšanu, devāmies uz busa pusi. Vīnu izlakām visai ātri, man un vēl pāris vīna baudītājiem iznāca izdzert 1.5-2L šīs dziras. Pa to laiku arī pats nezvērs Nils vēl paspēja vienu malciņu iemalkot, lai gan pāris reizes es viņu atturēju no vīna malkošanas, jo ja būtu dabūjis vēl 3 malkus, tad viņš ja neatsieptu kājas, tad uz atskurbtuvi gan būtu jāved.

Bet arī mums negāja neko veiksmīgi, jo pēc vīna pieveikšanas bija jāmeklē maisiņš, kuru kopā ar Ernestu tīri labi piepūtām. Beigās apvemts un pievemts bija gan maisiņš, gan grīda, gan arī es pats. Bez tam vēl es nejutos neko labi un nāca nežēlīgs miegs, kas man tomēr netraucēja vēl nedaudz padiskutēt un beigās aizmigt. Vēl atceros baiso miglu, kas valdīja ārā – nevarēja redzēt tālāk par ceļa malu. Tā kā tas šķita visai dīvaini, sākumā domāju, ka tā migla ir no vīna, bet nē – paprasīju Ernestam un viņš arī redzēja šo savdabīgo parādību. Tā nu miglā es arī aizmigu un miglā arī šķērsoju visu Slovākiju.

5. diena

Piecēlos. Aizmigu. Šīs darbības visas dienas laikā atkārtoju reizes desmit, pa starpai izkāpu pieturvietās un paelpoju svaigu gaisu. Jutos, īpaši no paša rīta, izcili sūdīgi. Gandrīz jau noderēja rezerves maisiņš. Dienas lielāko daļu nogulēju. Bet uz vakarpusi jau gāja tīri jautri. Kopā ar sviesta karali ambāli un Rihardu pasmējām tīri neslikti. Gadījās interesanti ar ambāļa desas sķēlēm, kuras pāris stundas atradās zem Riharda pakaļas. Tas gan netraucēja tās pēc tam ambālim nogaršot.

Un vēlāk, nezinu, kā tas tā iznāca, varbūt pēc Nila stāsta par viņa paziņu, kurš sunim minetu uztaisīja, bet nu sarunas ievirzījās visai seklas un rupjas. Par minetiem un dūrītē sišanu. Un tā kādas stundas 4-5. Malām un rēcām, kamēr pāris jaukās meitenītes viebās un mēģināja mūs aizvērt. Līdz beidzot visi aizmiga, vienīgi es atkal paliku nomodā, kas man, protams, ne pārāk negāja pie sirds un tad nu vēl patraucējis naktsmieru, sagaidīju Polijas-Lietuvas robežu, kurā visiem tā vai tā iznāca celties augšā.

Kaut kur ap to laiku arī iznāca starpgadījums ar vienacaino zaķīti, kurš pakārās manā zeķē. Braucot pa Lietuvu arī nekāda lielā gulēšana neiznāca un beigu beigās tikuši arī pāri pēdējai robežai ap 4 rītā nonācām atpakaļ Ogrē, no kurienes tiku aizvests mājās.

Komentāri

Faceless 20.03.2004 / 21:13:13

Raibu raibi 🙂


caudillo 20.03.2004 / 21:46:51

Blje, $ie divi pēdējie raxti garuma ziņā pārspēj viens otru… Nu nespēju tik ilgi koncentrēt uzmanību… mOŠ esmu hiperaktīvs:?:O Tā jau interesanti… Ceru Dainīti neizbesīji [ģimnāzijas kora skolotāja], jo tā ir cilvēx uz goda!


mulla 20.03.2004 / 23:04:08

vispaar jau es ar braucu shajaa ekskursijaa:D un kaa par sagadiishanos seedeeju aizmugureejajaas rindaas otrajaa staavaa. taurinju paveelnieks…. pirmajaa naktii murkshkjeeja nejeegaa:)


alfrēds pods 20.03.2004 / 23:11:27

he-he 😀 nez cik cilvēki, kas piedalījās šajā braucienā, iegriežas arī šajā lapā…


ha 21.03.2004 / 21:40:31

vai tas nils nav galiigais murmulis.;D. draugu vinnam nav.tikai taadi kas sunniem taisa minetu.:~


kaapurs 22.03.2004 / 00:09:24

klau…….. kad buus redzamas bildes:?


Fiatla 22.03.2004 / 10:15:35

Visu riitu jau shodien klausos nebeidzamo staastu par Ungaariju- klasesbiedrenes nevar taksh to mutiiti aizveert… Un re ieeju sheit un atkal UNGAARIJA, tikai nedaudz patiikamaakaa interpretaacijaa.
Man ar ar to uzmaniibu taa ir kaa ir- tikai liidz otrajai dienai tiku.:~


Mory 22.03.2004 / 12:56:59

Ilgu laiku lapa nebija pieejama, un tagad patiess prieks par shaadu Ungaaru atskaiti. Diezgan melns brauciens sanaacis Jumsiem 😀


efix 22.03.2004 / 17:51:50

Heh. Taa vien izlasot, liekas, ka tu arii biji tas, kursh izkaapjot no autobusa bija mazliet alko reibumaa un nepaartraukti bljaava, iekljaujot tekstus par savus sauliiti un superiigaako braucienu. Blaa blaa 🙂

Bet nu gan jau tu biji cits..
Ai,un dzert nava labi 😛


liidzbrauceeja 22.03.2004 / 20:39:19

Nu taa jau tas arii bija–bet tomeer aizmirsi pieminet tos skaistoss skatuss un burrviiigo apkaartni!!!!Debeskiigi un pasakaini–iesaku visiem -nenozeeloosiet!!!Un veel man juus visu pietruukst–juutos it kaa buutu beez sava bara+gribaas tupeet autinnaa+paklachotiess!!Buchas …lollol


alfrēds pods 22.03.2004 / 22:51:44

ha, lai arī kāds viņš būtu murmulis, tomēr pieskaitu sevi pie viņa draugiem un zoofils es neesmu 😉 par draugiem turpinot, atminos vēl vienu ambāļa un riča varoņdarbu. kamēr es cīnījos ar vīna reibumu, viņi gāja gidi gruzīt ar apmēram šādiem tekstiem: “ko jūs te sēžat viena un nedzerat ar pārējiem?”, “jūs taču esat kaut kāda vienpate”, “un draugu jums arī noteikti nav”… viņa atbildēja, ka draugi esot gan, vienīgi maz, bet toties labi. apbrīnojami – 2 āksti apdzerās un iet pieaugušam cilvēkam šādi čakarēt smadzenes 😮
kaapurs, šodien uztaisīju dibenbildes, diemžēl iznāca tikai 5, pārējās fotogrāfējot, nebijām zibspuldzi ieslēguši un labākās bildes, piemēram, “dibens romantiskā atmosfērā ejā starp cilvēkiem un galdiņiem”, kā arī “dibens zem galdiņa” neiznāca 😦 bet tāpat tās bildes ir paredzētas pilnīgai iznīcībai un tomēr plašākai publikai rādītas netiks. kauns kā nekā. vēl paņēmu pāris bildes no artūra, šodien ieskanēšu, rīt viņam atdošu. rīt arī uztaisīšu savējās un domājams šonedēļ vai nākamnedēļ piesavināšos vēl kādas bildītes no līdzbraucējiem un ja labi paveiksies, tad nedēļas beigās lapā būs jauna galerija.
efix, teikšu, ka tu kļūdies. izkāpjot no autubusa, es jau biju diezgan izsmelts un tagad vēl tāds esmu. turklāt aurošana nav man īpaši mīļa un raksturīga nodarbe. labāk pagvelžu. kad izkāpu, nedaudz pasmēju vēl ar ambāli par somu savākšanu, bet visādi citādi uzvedos tīri mierīgi, gandrīz vai drūmi. bļāvējs droši vien bija kāds no ģimnāzijas un ar viņiem, izņemot vienu – ēriku, man neiznāca pat kārtīgi parunāties, ja nu vienīgi pieturvietās un otrās dienas vakarā, bet tad es biju visai labā miglā.
liidzbrauceeja, aizmirsu gan. kā gan es to varēju? laikam tāpēc, ka skaistie skati man nebija galvenais, tas bija background’s visām izklaidēm. jau sākumā nospriedām, ka skaistos skatus varēsim fotogrāfijās pētīt 🙂 un zini, kad izrāpoju no busa, jutos kā no ligzdas izsviests, jo tās 5 dienas pavadīju tīri labi un laiks pagāja pārāk ātri, nebūtu atteicies no vēl pāris dienām tajā pašā ungārijā.


agachuu 23.03.2004 / 11:10:40

Njaa…atceros vecos jautros vidusskolas laikus un izbraucienus ar kori… Jautriibas tur nekad netruuka un izskataas, ka shoreiz taa bija paarpaariiteem lol


alfrēds pods 23.03.2004 / 22:35:30

ja kādam interesē, tad ir šis tas vēl piebilstams. šodien dabūju apmēram 40 bildītes, kuras tagad cītīgi skanēju un varbūt naktī tiks arī te ieliktas. rīt plānots vēl dabūt kādu bildi un domājams, ka beigās iznāks tīri laba galerija. būs gan jaukie, gan arī jautrie skati 🙂 vēl par pasākuma atskaņām runājot, šodien skolā sastapu un parunājos ar pāris līdzcilvēkiem, tajā skaitā princesi, kura man neuzticoties, jo 5 dienu laikā mani esot iepazinusi un domā, ka es esmu perverss un nenormāls 😀 knapi izdīcu [ar dažnedažādu solījumu palīdzību] dažas jaukas bildītes. laikam dzeramā un izvirtušo necilvēku, un sviesta dzinēju iespaidā būšu par daudz muļķības sarunājis, ka tā tagad par mani domā 😦


Maasa 24.03.2004 / 02:18:35

Ko gan man par to visu teikt…? Lai tik uzzina murmulja jeb -nezveera- maate par to visu kas tur notikaas , bet glavenais, ka bija jautri, un naakoshriez tieshaam atturiet -nezveera- no alkohola. Tomeer pashi maniijaat – slikti iespaidolol


alfrēds pods 24.03.2004 / 02:21:21

visu izdarīju, BET redz kaut kādas problēmas ar FTP un tāpēc daudzām [vai visām?] bilžu lielajām versijām ir “norautas” apakšējās malas. ceru, ka drīz atradīšu risinājumu un operatīvi visu izlabošu, pievienodams vēl kādas bildītes.


Maasa 24.03.2004 / 02:42:48

Ja veel neguli, humors un liidzbrauceeja diez vai ir viens un tas pats


alfrēds pods 24.03.2004 / 09:27:28

Maasa, gulēju gan… bet es arī nedomāju, ka humors = liidzbrauceeja.


Lii 24.03.2004 / 12:36:10

Laikam kora braucieni visur ir vienaadi 🙂 🙂 🙂 Tev tiesaam ir jautri gaajis 🙂


es 24.03.2004 / 21:25:40

Jaa, jautrs gan pagaaja shis celjojums. Dazji no mums izklaideejaas uz citu cilveeku reekjina;D


unklops 25.03.2004 / 08:13:36

Kas Ģimnāzisti jūs tur ir iebiedējuši, ka nekādu komentāru par viņiem nav


alfrēds pods 25.03.2004 / 08:22:47

hehz… tev laikām tā gribētos domāt, ja raksti ģimnāzisti ar lielo “ģ”. diemžēl tevi jāapbēdina, jo tavas aizdomas nevaru apstiprināt 😉


unklops 25.03.2004 / 08:49:15

Tu mani nesaprati, es prasīju pāris komentārus par viņiem


alfrēds pods 25.03.2004 / 14:12:45

ja būtu kas sakāms speciāli par ģimnāzijas kora dalībniekiem, tad būtu to arī izdarījis, bet acīmredzot nav un tāpēc informāciju par viņu aktivitātēm meklē pie tiem, kas ar ģimnāzistiem vairāk kontaktējās un kopā izklaidējās.


dubultniece 25.03.2004 / 18:12:03

patiesiba meitene, kas tika barota ar sniegu un kurai pazuda pulss ir wiena un ta pati,(nemaz jau tik maza) tachu tam naw nekada sakara ar rudijumu bet ar swiestu galwa un nepareizu dzerienu salikumu:~.
ari otrai meitenei bija slikti tachu winja tika gala pati-malacis:)
(starp citu ir iespejams redzet bildes, (wai wismaz zinat fotoaparta ipashnieku)ko jus fochejat wiesnica taja wakara kad “uzmacaties” tanjai un pa miegam winju fochejat):?


alfrēds pods 25.03.2004 / 19:03:00

ja tā ir viena un tā pati, tad nu gan jauki. jo viņa, pirms viņu čakarēja ar sniegu, vēl sēdēja pāris minūtes un kādu laiciņu neviens nelikās gar viņu zinis [vismaz man tā izskatījās]. vai tomēr pulss pazuda pēc sniega procedūras [par ko es pārāk nebrīnītos]?
fotoaparāta īpašnieks man nav zināms un tās bildes neesmu redzējis, lai gan labprāt apskatītu un kādu noteikti arī šeit ieliktu.


dubultniece 25.03.2004 / 19:39:58

to nu es sikumos nezinu, jo labi ka es wispar kaut ko uzzinaju. bet es ipashi laimiga nebutu ja mans purns te paraditos, tomer es ceru ka ieraudzishu tas bildes pirms winjas nonaks sheit!
noderigs likums:”dzeruma nakad nawienam un nekadas pozas neljauj sewi fotografet!” (kaut gan es neljawu:E)


alfrēds pods 25.03.2004 / 19:50:11

no tava komentāra sapratu, ka arī tu tiki nofotogrāfēta, pie tam dzērumā un tu to neļāvi. vēl pasaki, ka tavs vārds ir taņa 😮 un tas padoms [nevis likums] nekam neder, jo dzērumā parasti iznāk tās labākās bildes. turklāt varu tev pačukstēt, ka šeit netiek liktas nekādas bildes gadījumā, ja uz tām redzamās personas uzstāj pretējo. līdz šim nevienam gan nav pretenziju bijis pret kādas bildes atrašanos galerijā, bet ja nu tomēr kāds atrodās un šo komentāru lasa, tad var droši dot ziņu un bilde tiks izņemta.


Anonīms 25.03.2004 / 20:19:45

ne tanja es laikam neesmu, bet ja pareaizi atceros tad mani nofocheja. neesmu jau kategoriski pret to lai winja te paraditos, tikai no sakuma gribu winju redzet un tad jau…
par dzeruma bildem tew ir daljeji taisniba (un tas warbut wairak attiecas uz meitenem) tachu ir ari tadas bildes, kuras deretu iznicinat.


dubultniece 25.03.2004 / 20:28:40

es neesmu anonima, laikam neuzrxtiju segwardu:O


Anonīms 25.03.2004 / 23:53:26

lol;D
Kruta bet neizlasiju ne velna no tava ceļojuma stāsta bet man jau par to pastāstija. gan jau kādreiz izlasīshu


🙂 27.03.2004 / 01:22:26

njaa,riktiigs jums tur piedziivojums bij lol 🙂


meitene 27.03.2004 / 12:07:56

vairaak bildes nebuus? vai tad tikai 44 vareeji dabuut:?


alfrēds pods 27.03.2004 / 12:22:42

dabūju apmēram 2-3x vairāk un, manuprāt, labākās ieliku, vēl gan 4 ir ieskanētas un neieliktas, kuras varbūt šodien pievienošu. un laikam 8. aprīlī būs bilžu apskates pasākums, kurā vēl varētu iznākt piesavināt pāris bildītes.


kirbis—>pumpkin 29.03.2004 / 13:43:21

:?:?:? neviens(ieskaitot mani!!!) :Oalkaholu:O tur nekādā gadijumāa jau nelietoja!……


mei4a 29.03.2004 / 20:50:58

vai tieshaam tik daudz vajadzeeja dzert? nau diezko jautri guleet savos un citu veemekljos 🙂


alfrēds pods 29.03.2004 / 22:41:04

protams, ka nevajadzēja tik daudz dzert to vīnu, bet pēc kara jau visi gudri spriež. un tāpat neviens jau savos vēmekļos vai citu vēmekļos negulēja 8)


Rainy 31.03.2004 / 14:29:22

Nja, braucienins bija labs, man patikas!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s